gads sācies gluži tā pat kā beidzās. uz skolu es neeju, jo mani biedē milzīgā parādu jūra, kas vēl tikai krājas.
braucot ar mammu mājās, reto reizi mašīnā tiešām bija klusums un es domāju. nez kādēļ, jau kopš seniem laikiem, tieši tie retie brīži ir tie,kad man rodas visvarenas un dziļas domas. šoreiz visuvarenas.
izdomāju, ka es ļoti gribu iemācīties novērtēt to, kas man ir. un, gluži kā to jau paredzēju septembra sākumā, turinot mācīties un dzīvot jelgavā, es to nevaru, jo man tās visas lielās vērtības ir ikdiena. un to nozīmi es apzinos tikai tad, kad par to apzināti domāju, respektīvi, reti. esgribētu mācīties, pieņemsim, Rīgā, tālāk gan ne, dzīvotu arī tur, pārtiktu no tipiska studentu ēdiena, bez iespējas satikt vecākus kad vien vēlos un paprasīt naudiņu vai ko citu nepieciešamu. es gribu sailgoties un nedaudz paskumt. izklausās vienkārši ārprātā slimi, bet man tiešām ir līdz kaklam mana ikdiena ar saņemšanās trūkumu. vienīgais, ko es no visa gribētu ņemt līdzi, ir R. lai gan arī pēc viņa es vēlos sailgoties, vai arī drīzāk es gribu, lai viņš sailgojas pēc manis..nezinu.
un tāpat es vēlos atrast kādu mazu darbiņu, kas piepilda manu sirdi. strādāšana pie vecākiem grāmatvedības darbu tomēr nekam neder.
sodien, kamēr divatā ar R kopām manu dzīvoklīti, es izdomāju arī to, cik ļoti ļoti ilgojos pēc brošiņu taisīšanas un dienasgrāmatas rakstīšanas..

īstenībā es vienkārši gribu pavasari. tad viss ir vieglāk.

rīt braukšu uz Rīgu uz policiju, laikam būs jāierosina krimināllieta, jo naudiņu par ārstēšanos mans notriecējs nav atsūtījis. žēl viņa. bet atstāt tā nevar. jo veselība, es uzskatu, man tomēr arī dēļ tā tagad ir nočakarēta.