mani šodienas lielie prieki par nokrāsotajiem blondajiem matiem nebija nemaz tik ilgs kā parasti pēc friziera, jo burtiski nākamajā brīdī es attapos lidojam un piezemējoties ar muguru pret tramvaja sliedēm. es gāju pāri gājēju pārejai pie zaļās gaismas un šeku reku gadijās mašīna, kas mani nepamanīja un notrieca.
tik sirreāla sajūta, es vnk eju eju un pēkšņi tudumm es lidoju un nokrītu. pirmā mana reakcija bija "shit es netikšu uz balli", bet es to neteicu, jo tik pat ātri iestājās šoks. sāku trīcēt un bailīgi mēģināju sajust savas ķermeņa daļas ar cerību, ka nekas ļauns nebūs noticis. sajutu nelielas sāpes muguras lejasdaļā un rokā, bet citu neko. nākamā epizode - es sāku domāt, vai tiešām vai tiešām es gāju pāri sarkanajam or smth, bet..apkārt gadijās jauki cilvēki - viens uzreiz zvana ātrajiem, šoferis izjautā, kas man sāp, kāda sieviete savāc manu aizlidojušo somu. es atļauju sevi piecelt un ielikt mašīnā. lēnām sāku apjaust, kas notiek. nemitīgi atkārtoju, ka man jāpazvana mammai. nenormāli trīcoša un dreboša gribu izkāpt un saprast wtf? bet man neļauj. zvanu mīļucim un pēc teikuma 'mani tikko notieca mašīna' viņš atbild tādu wtf izteiksmes 'ko?', jo domā, ka tas ir kkāds mans jociņš. tad es to atkārtoju vēlreiz un tad jau aiziet satraukumiņš. ātrie atbrauca ātri, gribēja nest ar nestuvēm, bet biju tik drosmīga, ka tādā pusjēlā un trīcošā balstiņā pieteicos aiziet pati. kamēr mani tur iztausta, pārbauda galvu, izjautā, lieciniece iedod savu telefonnumuru, šoferis savu vizītkarti, atbrauc mamma galīgi sapsihojusies nabadzīte. nu tad man paziņo, ka vedīs uz Stradiņiem pārbaudīt galvu.
nu lieki teikt, ka satraukusies biju ne pajokam. mamma teica, ka mašīnai esot bukte un riktīgi saškaidīts stikls. tiešām nesaprotu, kā un kur un kapēc. faktiski visreālākais izskaidrojums ir tāds, ka man uztriecās ar tā kā to priekšas sānu, iebuktējās bukte, es uzlidoju un stikla(cerams ne ar galvu, to neviens vēl nesaprot), gaisā apmetu kkādu nelielu kūleni un piezemējos uz muguras. auč.
varbūt izklausās tā vieglprātīgi no manas puses viss tas pārstāsts, bet es vnk priecājos, ka ar mani plus mīnuss viss kārtībā, stipri sasista roka, kas jānēsā iesieta karājoties, daži zilumi uz kājas un dupša un morālais kaitējums, āā un ļoti netīra mana baltā jaka.
slimnīcā pavadīju 2 stundas. tur ir tik skumji. tik daudz slimu cilvēku, kuriem nepietiek naudiņas operācijām vai magnētiskajai rezonancei..tik skumji. visu laiku, ko tur pavadīju, pārsvarā klusi raudāju. katru reizi, kad kāds pazvanīja un man bija jāpasaka tie vārdi "mani notrieca mašīna, ballē nebūšu", arī dēļ tās vides. tik žēl cilvēku, bet ko es tur bezspēcīga varu padarīt. man vismaz pagadījās jauka daktere, kura ik pa laikam apjautājās kā jūtos. man nestās nervu zālītes palūdzu iedot manai mammītei, kura nedrīkstēja nākt pie manis.
vēl nedaudz grūti bija, jo nebiju visu dienu pilnīgi neko ēdusi. tā pat varētu stāstīt par likumsakarībām un visādām sakritībām šodien pirms tas ar mani notika, bet būs par daudz.
man atļāva palikt jelgavā ar R, kas man ļoti palīdz pārdzīvot gan nelaimi gan to, ka neesmu ballē, kuru tik ļoti gaidīju.
ceru, ka man ar galvu viss būs kārtībā un drīz būšu droša par savu veselību :)