es neapvainojos, pirmkārt :)
man labāk patīk būt optimistei. slimīgi naivai un optimistiskai. šim manam fokusējumam mīnusu piedod mana izlutinātība, bet plusu mana ticība tam, ka ar labiem cilvēkiem notiek labas lietas.
par nepatīkamajām lietām ōō kā es zinu. tu nevari iedomāties - bērnībā mani saukāja par cūku un skaļi apsmēja, pirms pusotra gada man tā salauza sirdi, ka turmāko gadu pavadīju katru vakaru raudot, visu laiku naivi cerot un ticot, gaidot, galu galā šorīt nomira vienīgais dzīvnieks, kuru jebkad esmu mīlējusi. izklausās taču pēc 'ne tik patīkamām lietām'? un šīs jau vēl ir tikai tās ar mani saistītās. tā pat es esmu sev apsolījusi, ka, ja kādreiz nopelnīšu lielu naudu, tad pavisam noteikti palīdzēšu slimiem vai bez mājām palikušiem bērniem, uz kuriem skatoties man sirds lūzt pušu, tā pat es vienmēr pamatskolā aizstāvēju nabadzīgos bērnus, kad viņus kāds izsmēja (arī tas bija viens no iemsesliem, kādēļ smējās par mani)..sen biju to visu aizmirsusi, bet tu kkā pacēli tēmu. lūk tādas lietas man liekas nepatīkamas. un kādēļ, lai es par to tagad domātu, ja lielāko sava mūža daļu esmu to izbaudījusi uz savas miesas? pašlaik varbūt arī dzīvoju pasakā, bet pirms gada un iepriekš pat necerēju, ka ar mani vispār kas labs var notikt.
un ja ir kaut kas, ko es no dzīves saprotu, tad uzskatu, ka katram vajag atrast savu vietu. un vieta katram ir tur, kur viņam patīk..pat tad ja meklēšana prasa ilgu laiku.
un vēl cukuriņam man gribās piešaut, ka R ir mana mīlestība, drēbes ir kā lelle mazai meitenītei un ballīte man jau sen praktiski neko nenozīmē.