es nesaprotu.
biju izdomājusi, ka šovakar labprāt satiktu meičukus vai arī dzīvoklī nedarītu neko, bet tikko kā R aizgāja, es sapratu, ka gribu viņu sev blakus. tas ir vnk psihi. es ne tuvu neesmu ierobežotāja, sasaistītāja vai kaut kas cits, kas ir slimīgi apsēsts ar kādu vai kaut ko, bet es nezinu, kā lai es izskaidroju to, cik ļoti ļoti ļoti es jūtos labi, kad ieraugu viņu katrā brītiņā neatkarīgi no tā, cik ilgi viņš nav redzēts, kad es virtuvē vāvuļoju par savu bērnību un viņš tiešām patiešām klausās, kad skatamies televizoru svētdienas vakarā..nu ļoti ļoti ļoti. es vnk gribu viņu tagad šeit, jo arvien vairāk sāku apzināties, ka sēžu te viena, jūtos sekla un skatos ziņas...
par to, ka jūtos sekla:
es atkal nesaprotu, kas ar mani noticis. varbūt mani viscaur pārņēmusi tā laimīgā sajūtiņa, jo es actually nekad mūžā neesmu tā jutusies, bet tas ir cits stāsts. es nedaudz uztraucos par sevi. es beidzot pēc ilgiem laikiem uztraucos par sevi. tā takā es zaudētu savu identitāti - man vairs nav manu ideju. es palasīju savus blogus, pēdējais, kurš man liekas lasāms ir no jūlija laikam. es nespēju rakstīt, es arī padomāt īsti nevaru. tiesa gan, es esmu sākusi iemācīties teikt Viņam to,kas mani uztrauc sakarā ar mūsu attiecībām, lai gan tādu lietu nav daudz...
īstenībā fui, nesaprotu, ko es cenšos no sevis izspiest. varbūt man vnk jāpagaida, kad es sapratīšu, kas ar mani notiek tā tīri ārpasaulē, vāj arī es palikšu šitāda - laimīga, bet sekla.