mm..šonakt jutos kā vampīrs. viņš manī izraisa nebijušu, nevaldāmu kaisli, tādu nenormālu baudītgribošu sajūtu. bet man ir mans princips, no kura es netaisos atkāpties (pateikt to ir viegāl nekā izdarīt), plus kāmis gulēja blakus. bet gribu es viņu nāvīgi.
modžo bija īsti superīgi, neskatoties uz stulbajiem smiekliem un pilnīgi stulbo loģiku, bija tāds čills, patīkami. tad bišķīt posts. un viņš. šeit secībai nav nozīmes. manī tik un tā visu laiku ir viena doma - mans nelaužamais, tik nenormāli nāvīgais princips, kuru, es neapsolu, ka nelauzīšu, jo tomēr hormoni ir un paliek totāli..ammn..nu tādi kādi viņi ir.. es jau LBČ vakar postā meiteņu tualetē čīkstēju par to, ka man pats svarīgākais ir lai mani novērtē - lai novērtē to, cik labi ir ar mani un lai laicīgi bez stulbiem mēģinājumiem pārbaudīt novērtē, ko nozīmē zaudēt mani. pēc vairākām sarunām spriežot, domāju, ka exJP varētu pastāstīt kā tas ir.cik es saprotu, tad foršāk ir mani nezaudēt, ja vien es kaut k nozīmēju. R savai māsai esot teicis, ka pašlaik jūtas ļoti brīvs un neatkarīgs, tapēc nevēlas nekādas saistības. noskaidroju, ka viņam ar māsu ir labas attiecības. man attiecībā uz šo ir dalītas izjūtas - ja es viņu tik ļoti negribētu visādā ziņā, es censtos no tā atbrīvoties, jo man tik tiešām nav nepieciešams kaut kāds x sakars-čakars, bet arvien nosliecos uz to, ka pašlaik es jūtos ļoti ļoti labi vai pat vairāk, tādēļ ļaušos, kamēr tas viss nesāks man darīt pāri. jo tad kaut vai ar savu nepārspējamo draudzeņu palīdzību es varētu izdarīt tā, lai izskatās, ka neesmu sāpināta, lai gan pašlaik pat doma par to man liekas neizturama.

neatceros, kad pēdējo reizi biju braukusi mājās ar autobusu, tiešām neatceros, bet manās atmiņās tas bija netīrs, karsts, garlaicīgs, kaitinošs un visādi citādi patīkamas emocijas NEraisošs process.
tā pat kā ar daudzām sajūtām pēdējā laikā, tā pat arī šī manās atmiņās izradījās aplama. iespējams tādēļ, ka man tas pēc šī viena brauciena vēl nepaspēja apnikt, iespējams, man vnk paveicās, bet es patiešām tajā visā atradu ko baudāmu. uz pilnu skaļumu uzslēdzu pleijerī mūziku - visa veida, sākot ar coldplay, turpinot ar maiklu džeksonu, beidzot ar crannberies. klausījos tik skaļi, ka pašai ausis krita ciet, apkārtējie šaubīgi vēroja mani, bet man tikai turpināja skriet skudriņas. pa ceļam, izrakstīju no dziesmām noderīgas frāzes, izkāpu no autobusa, nolēmu nezvanīt tētim, bet paelpot svaigu, pirmsnegaisa gaisu. un es sajutos kā filmā vai dziesmas videoklipā - es gāju palēcienā, griezos, dziedāju līdzi, dejoju un smaidīju līdz debesīm. aizmirstās sajūtas turpina mani patīkami pārsteigt. bet viss iepriekš minētais vēl nav galvenais.
visairāk manā 50 minūšu braucienā man patika tas, KĀ es domāju. es nevis vienkārši pabiju viena ar sevi, bet es biju pilnīgi netraucētā, plūstošā vidē, pilnībā iekšsevis iekšā. un es domāju par to, kādēļ Viņam ar mani ir tik grūti runāt? vienkārši bērt ārā visu, kas iekšā. tikai tā iespējams nonākt arī pie kādas svarīgākas tēmas.. kārtējās attiecības, kad es visu laiku maldos vārdos, runāju pilnīgu bezjēdzību tikai tamdēļ, lai runātos. un nav jau tā, ka man nepatīk..jo tik reti pēdējā laikā sastopu cilvēkus, kuri, pirmkārt, vēl nav dzirdējuši visus manus tizlos un priecīgos un bēdīgos un senos piedzīvojumus, otrkārt, kuri klausās tajā visā, iespējams, ar interesi. tas mīnuss ir tajā, ka es drīz jutīšos kā atvērta grāmata seifa priekšā. es negribu mūķēt, lauzties bez atļaujas, negribu likt justies piespiestam, tur jau tā sāls..es gribu brīvību attiecībās. un kādēļ vīrietim vienmēr jāiedomājas, ka sieviete - tā ir ierobežotība? pietam vēļ šajā vecumā..es pati gribu lekt un lidot, skriet un dejot...un, un es gribu baudīt dzīvi. un es ticu, nē, es zinu, ka to visu var darīt arī divatā.
es nesaprotu, nē, es tiešām nesaprotu, ko nozīmē: es tik tikko esmu sajuties tik brīvs, laikam neesmu gatavs jebkādām saistībām. ko tas f**ing nozīmē? man uz pieres rakstīts, ka es uzlieku rokudzelžus, ieslēdzu būrī un rotaļājos pēc saviem aprēķiniem? arī par šo es ar R gribētu parunāties, man vajag tikai kaut kādu mājienu no viņa, ka viņš vispār ar mani vēlas runāt par kaut ko garīgāku nekā ikdiena, un es pateikšu. es atkal atvēršos izlasīšanai. man vajag kādu, kurš mani lasa, iemācās manu valodu, prot atšifrēt skribelējumus un galu galā turēt to lasāmo vienmēr sev azotē..
dziļi iekšā es brīžiem esmu tik ļoti pūkaina, sentimentāla, bet vienkārša, ka sāku sev to pārmest.
ja man tiktu dota viena vēlēšanās, pilnīgi jebkāda, es vēlētos uz 1 diennakti iejusties vīriešā ādā, viņa prātā, saglabājot ieslēgtu manu cieto disku.

I feel the touch I adore
we both still have room to grow
we are just ordinary people, we don't know which way to go
if you are 5 or 82, this is something you can do l
ove sex magic
nothing I have is truly mine
surprised by my childish fear
you use to have all of me
I can save u from unoriginal damn-damns
speak the truth even if your voice is shaking

es atvainojos, bet es vēl kaut ko aizmirsu pateikt.
Jordin Sparks - battlefield. tā dziesma ir vienkārši nāvējoša, ja viņu klausās ļoti skaļi un ieklausoties. man tiešām sāka sāpēt, ja es klausītso vairāk, mana dzīve lēnām pārvērstos par karalauku. bēt es viņu pataupīšu laikam, kad man būs totāls sagrāvums iekšā. šķiet, ka tuvojās.
es jūs vnk brīdinu..