šorīt atkal esmu nogulējusi skolu, tas nozīmē - jūtos lieliski, jo esmu izgulējusies.

vakar vakarā ar Leldi gājām pie pils kanāliņa pasēdēt. nez kādēļ izvēlējāmies par labu stipri uzcenotiem aliņiem no ledusskapja, kamēr man, piemŗam, kājās bija šorti. un vējš bija tāds diezgan auksts. neskatoties uz to, stundas laikā, ko pavadījām, vērojotnu nenormāli skaisto saulrietu, kuru es, lose, pamanīju tikai pēc kādas pusstundas tur, satikām kaut kādu ūdensdzīvnieku. nu teorētiski satikām. divas reizes. Lelde mani aplipināja ar iemīlēšanos, nezinu kā, bet man šķiet, ka tagad es varētu iemīlēties jebkurienē. nezinu, reti man gadās tā, ka mana nosalšana man ir mazsvarīgāka par pārējo. sākām plānot izlaidumu, jāņus, pārvākšanos..:D
man tagad nav iedvesmas nekam liriskam, bet es esmu sarakstījusi diskus savai Džīnai, mazliet pacelta virs zemes dēļ Eclipses un Edvarda, nobriedusi šodien beidzot darīt kaut ko lietas labā ar mūsu brošiņbiznesu, man tikai tagad jāizdomā, ko lai es skatos, kamēr sagaidu savu kīniešu verdzeni :D

bla bla

superīga diena.

kas ir pats svarīgākais - es beidzot sakopu dzīvokli.
vēlāk es, pilnīgi pakļāvusies brīvībai, ko man šodiena uzdāvinājusi, kļuvu atklāta. teorētiski es ar to lepotos, es domāju, ar to, ka esmu atklāta, jo visbiežāk es tāda neesmu, parasti tādēļ, lai neaizskartu citu jūtas. šodien es biju mazliet atklāta. nezinu - priecāties vai raudāt..?

tad vēl es netīšām nokodu adatai aso galu, kurš pazuda man mutē un tad es kā pusmēma centos pateikt, ka man mutē ir adatas gals un es nevēlos viņu norīt, bet sapratu, ka runāt nebūtu pats gudrākais tādā situācijā, tādēļ nez kādēļ pussastingušā pozā skrēju pie spoguļa, lai glābtu savu barības vadu no puspašsaduršanās. :D izdevās. laimīgi.

vēlāk apaļā galda sarunas ietvaros es nodemonstrēju saviem manumuļķībusaprotošajiem draugiem Edvarda&Džeikoba deju+dziesmu, kuru apguvu no savas 13gadīgās māsas, bet nezkādēļ uzskatu to par pietiekami vērā ņemamu priekšnesumu nelielai un saprotošai auditorijai.

mana laimīgā diena vēl nebeidzas. dodoties meklēt vadiņu tumbām, kuras man ir iedevusi Lelde, Laura un Kārlis, lai gan neatrada meklēto, nopirka man beidzot virtuves piederumu kastīti dzeltenā krāsā, lielas karotes un saldējumu. aīī.. joprojām neesmu pieķērusies. tas tādēļ, ka nesen atgriezos no ne mazāk jautra treniņa, kurā apguvu Leldes&Matīsa deju.

tagad esmu stingri apņēmusies(pati baidos no tā, kā tas skan) pildīt mājasdarbus, bet paralēli tam man ir ļoti ļoti iepatikusies Aishas Lelle. pēc ilgiem laikiem norakstīju vārdus ar roku uz papīrlapas, spiežot pauzi ik pa gabaliņam, jo internetā vārdu nav.

khi.