es esmu pelrušķīte.
un arvien vairāk personu liek man Viņam pateikt visu, ko es domāju. bet es pat nezinu, ko es domāju, ja neskaita to, ka viņš ir bremze. šī vārda vissliktākajā nozīmē.

brumm. bijām juratē uz regeja vakaru. neatkarīgi no tā, vai tas bija vai nebija regejs, man patika. tad Čiekurs ierunājās par postu. un tad mēs aizgājām.

kaut kāds sekls ieraksts. vai tas varētu būt tādēļ, ka man vispār nav spēka un atradīšu to vēl tikai pēdējiem sitieniem pa taustiņiem..?

es tik ļoti ļoti tagad gribētu aiziet apsēsties virtuvē uz palodzes uz uzpīpēt, ietinusies dūnu segā vai arī ārā pabraukt ar slidām vai arī vnk beidzot pagulēt vai arī samīļot kādu stipri stirpi. jā to es gribētu visvairāk. un iedomājaties, no visām šīm it kā vienkāršajām lietām es nevaru nevienu, jo man jāmācās. un man blakus nav pat manas mammas.
par ko es izaugšu, ja šos svarīgo dzīves posmu vakarus būšu pavadījusi viena?
man gribās raudāt. bet arī to es nevaru. nav spēka.