mans pirmais oficiālais pavasaris manā jaunajā pagalmā un vispār pilsētā nu jau kādu laiku rit uz pusjaudu, šodien atkal pamanīju kaut ko, kas atstāj uz mani iespaidu. manā pagalmā, kas vispār ir diezgan manai dabai neraksturīgs, galīgi kaut kāds x ar stāvlaukumu pa vidu un kaut kādiem izretinātiem kokiem un maksimas lielajām miskastēm, šodien kā otrie pavasara vēstneši uzreiz aiz sniegpulkstenītēm parādījušies saķumskolas vecuma puišeļi, kas, skaļi bļaujot un rupji lamājoties, spēlē bumbu - vienu no visām bumbu spēlēm vai arī visas uz riņķi, necentos iedziļināties. bet koncentrējot savas domas uz to, kas notiek man apkārt tuvākā rādiusā, jāatzīst, ka šodien kādas 3 reizes pilnīgi nopietni nosaucu sevi par nožēlojamu, nez kādēļ pēdējās dienās esmu sajutusies vientuļāka un nelaimīgāka par citiem, jā, neskatoties uz visu to, šodien es apbrīnojami labi pavadīju laiku. es tikai atkal un atkal saprotu, ka man visu laiku vajag kaut ko jaunu ar dažiem nemainīgiem paliekošiem elementiem, par kuru eksistenci es arvein pārliecinos pēc tam, kad pēc 6 dienu pārtraukuma atkal ieraugu. tad es zinu, ka bez tā es tomēr nevaru. nezinu, laikam varavīksnes krāsas apģērbs un puķaini pašas šūti svārki vismaz manu garastāvokli neceļ kosmosā. rīt jāiet uz Cehu. un nejau tādēļ, ka D pirmoreiz izrādīja kaut kādu iniciatīvu, uzsverot, ka rīt viņš tur būs, bet drīzāk tādēļ, ka tas vnk atkal ir kaut kas jauns. un man vajag. grr kā vajag.