Tā pati dzīvības straume, kas dienām un naktīm strāvo manās dzīslās, cēlā ritumā plūst arī pa pasauli.
Tā ir tā pati dzīvība, kas līksmā priekā izlaužas no zemes trūdiem, neskaitāmu zāļu stiebriņos, tā pati dzīvība, kas šalko visapkārt reibinošā lapu un ziedu viļņojumā.
Tā ir tā pati dzīvība, ko paisumā un bēgumā šūpo dzimšanas un miršanas okeāna šūpulis.
Es jūtu, ka manus locekļus spēcinājis šās dzīvības pasaules pieskāriens. Un es lepojos, ka manās dzīslās šai brīdī strāvo gadu tūkstošu dzīves pulss.
Tu tuvināji mani mūžībai, tāda bij tava griba. Šo mazo niedres stabuli tu nesi kalniem, lejām pāri un mūžam jaunas melodijas skandināji.
No tavu roku nemirstīgā pieskāriena mana mazā sirds līksmo bezgalīgā priekā un rada neizsakāmus vārdus.
Tavas bezgaldaudzās dāvanas nokļūst šais manās mazajās rokās. Paiet mūži, bet tu vēl arvien dod, un vēl arvien tām rodas vieta.