Cilvēks brīnās un noskumst, ka pasaule nav saturama plaukstā, ka pagaist prieki un bēdas un paliek tikai mūžīgā, lielā straume. Parādības, ainas, tēli dzīvo acumirklī, pazib kā pa sapņiem, kas otrā pussekundē pagaist, aizmirstas, nav atburamas vairs ne ar kādiem spēkiem. Acis iemirdzas savādā spīdumā, lūpas ieliecas dīvainās līnijās, ko labprāt vēlētos paturēt prātā, saglabāt atmiņu kambaros. Taču tam visam jāaizlido kā vieglajām pieneņu pūkām rudenī. Neviens nevar uztvert un paturēt pasauli pilnībā. Un kam tas gan vajadzīgs? - jautās mierīgi ļaudis. Nesasmadzini savu gaitu ar sīkumiem, raugies uz lielām lietām, svarīgiem notikumiem - tā viņi sacīs. Bet daža sirds ir jūtīga pārlieku. Kāpēc raisās smaids pretimnācēja sejā, pašķiras zilgme mākoņos, putns iebrēcas kokā, ja neviens to nepamana, nevienam tas nav vajadzīgs? Lūk, simtām reižu esmu raudzījies ziemas, agra pavasara un vēla rudens kokos, brīnīdamies par sīkajiem, tikko saviešamiem zariņiem gaisā. Tie ir kā ar vissmalkāko rasētāju adatu izzīmēti, ar vismazāko sarenīti ievilkti. Lapu neizpušķoti, kaili un atklāti, dārzu un gatvju virsotnēs mezglojas sīkzariņu tīkli. Sirds atmin vismazāko.

Pasaulē daudz mazāk būtu bēdu,
Ja no jauna uzklausītu sirds,
Cilvēkam ko zeme pauž ik pēdu,
Ko zin stāstīt cita, sveša sirds.