| |
[Nov. 14th, 2011|01:29 am] |
Ah, un šis man arī jums obligāti jāizstāsta.
Dienās, tātadīt, sanāca apmeklēt izstādi, kurā nav ko redzēt. Pilnīgi burtiski.
Gaumīgs tāds projekts, kurā interesentam laipni piedāvā iespēju izbaudīt vienu no manām privātajām fōbijām — stundiņu pabūt aklam.
Apmeklētājiem piekomandē neredzīgu pavadoni, kura liek atstāt skapītī jebkādus gadžetus, gādīgi aizver durvis, apsveicinās, iepazīstas un pieklājīgi pabrīdina, ka tuvāko stundu jūs neredzēsiet neko. Pilnīgi neko. Ne mazāko gaismas atblāzmu. Bet mēs te mazliet pastaigāsim pa svešiem dzīvokļiem, iziesim uz ielas, aizstaigāsim uz veikalu, muzeju, pabūsim mežā un apmeklēsim krogu. Ko varēs dzirdēt un sataustīt.
Ja kādam uznāk panikas lēkme — sakiet, un mēģināsim jūs pēc iespējas ātrāk dabūt no šejienes laukā, tā viņa optimistiski brīdina. Re, es jums te pavēru aizkaru, nāciet, te ir durvis. Aha, kā tad, jā, tas pat nav "tumšs pleķis uz tumša fona", nē, tiešām piķa tumsa un ne mazākā priekšstata, kas tur atrodas un kurp īsti jāiet.
Pirmajā brīdī izjūtas patiešām pretrunīgas, starp citu. Kad uzzināju, ka tepat pa kreisi ir siena, pie kuras turēties — pielipu pie šamās kā tāds gliemezis pie akvārija malas, kategoriski sev apsolot neatrauties no jamās ne uz sekundi. Bet pamazītēm kaut kā sāk iedzīvoties, viss labi, mierīgi, eksplorē vidi, mēģini neko neapgāzt un ar pieri nekur neieskriet, nu kamēr apkārt klusums un dzirdi, ka kāds ar tevi runā. Kad sākas troksnis un kņada — sveika panika, āāāā, kur jūs visi palikāt, ĀĀĀĀĀ!
Terapeitisks, starp citu, pasākums arī no tāda viedokļa, ka visas problēmas, kas pa galvu maisījušās, pazūd kā nebijušas, paliek tikai basic survival.
Stunda až acumirklī paskrēja, ļoti, ļoti savdabīgs ekspīrienss. |
|
|