Cilvēki mainas.Bet tomēr nekas nemainas.Notiek viens un tas pats aplis jau entajās paaudzēs!Mēs piedzimstam,izdzīvojam bērnību,izspiežam jaunībā vismuļķīgākos idiotismus, lai vecumdienās domātu kāds idiots es biju, kad biju jauns.Labi.Kas seko tālāk?mēs pabeidzam vidusskolu,nonākam strupceļā,citiem-jaunas dzīves sākumā.Bet kopumā.Mēs visi atradīsim otras pusītes,lai radītu bērnus, lai viņi, jā tieši viņi, atkārtotu tieši tās pašas muļķības, ko mēs kādreiz.Un tā nu mēs novecojam,iestrēgstam pienākumos,darbā un kaut kur starp naudu.Un tā, kad visu mūžu esam nostrādājuši kā zirgi.Mēs vecumdienās sēdēsim ar neskaitāmām kaitēm, kas vairs nebūs ārstejamas(ja nu vienīgi medicīna nebūs attīstījusies)un domāsim, cik laimīgs es biju bernībā.Nē nu.Varbūt nav nemaz tik traki.Jo mēs varam dzīvē piešķirt niecīgām un muļķīgām lietām vislielāko un dārgāko vērtību.Kā piemēram.krītošs sniegs laternu gaismā,kurpju klaboņa pret asfaltu,cilvēki,jā.Mēs piešķiram cilvēkiem vērtību.Lai gan mēs visi savā ziņā esam egoisti, mēs tomēr kādus cilvēkus ieceļām līdzvērtīgā podestālā.Kas vēl.Jā atmiņas.Labas atmiņas.Lai vei kādi mēs vecumdienās būsim sentimentāli muļķi, kad mūsu prāts jau skries prom uz citur no mūsu smadzeņu krokām.Mums būs atmiņas.(ja būs smagi atmiņas zudumi, tad gan mīlīši dimbā būs)
Nu re.Mēs varbūt atkārtojam to pašu apli, ko mūsu vecāki, vecvecāki utt., tomēr no mums pašiem ir atkarīgs cik ļoti vērtīgu mēs izveidojam savu dzīvi.
Nu re.Pasaule vairs neliekas tik bezjēdzīga un muļķīga, kad izveidojam savā dzīvē vērtības.sāku ar pesimisma pūzni un beidzu ar nelielu,optimistiksu skatienu uz dzīvi.Nedaudz uzlaboju sev omu tikko.