Man gribas sēdēt un zīmēt klausoties kādu dziesmu. Tā uz labu laimi. Žēl ka es nemāku zīmēt.šodien esmu iztukšoti pilna. tas ir. šķiet, ka manī tukšums ir vairāk nekā putnam plauksta graudu. šodien koki ir savādāki, manas grimases savādākas. mans prāts klīst citur. kur es parasti neklīstu.sauksim to par tukšo ceturdienu. protams, ja šodien ir ceturdiena.

vilciens iet un iet.
taisnu ceļu vēlas skriet.
putni laižas debesīs.
vilciena tajās lūkojās.
zili palagi,
zili sapņi.
vilciens sliedēs apmaldījās.

Cik neredzēts prieks ir parasti tad, kad pieverot acis, tevi pārņem tāda sajūta, kuru nekad neesi jutis. Atverot acis paveries apkārt, un Tev visi cilvēki liksies muļķīgāki vai ari pretēji... labāki un gudrāki.Iekšā viss sāk kņudēt, ka acīs parādās bez iemesla un gribas tas sāļais lietus. bet tas nevar līt, jo apkārt ir citi cilvēki. pat ja Tu sāktu raudāt, tev vaicātu, kas noticis.un tu klusētu, jo to pat nevar pastāstīt. tukšā pilnība.kā pēkšņš putna pikējums tas viss. tas viss samaļas kopā ar apkārtnes smaržām un krāsām. un tu apstulbsti. jo pasauli uz pāris sekundēm redzi savādāk. sākās tāds apjukums kā nieze. un tad. tu gluži kā krīti. un esi atpakaļ savās vecajās domās un vairs neredzi pasauli kā tajā laikā posma. un naivi ceri, ka kādreiz tu tā mužīgi redzēsi tādu pasauli, kā tobrīd.