Saritināties kādā siltā segā. Sēdēt uz balkona.Gluži kā bērnībā.Es tā gribu.Man pietrūkst tā mazā,netīrā, šmulīgā skuķa, kas devās tur, kur acis rāda. Apbrīnoja lapu dzīslojumu, kā Van Goga gleznu. Viss, kas man ir palicis, ir atmiņas, kas no mana prāta izspiežas katru dienu arvien vairāk un vairāk. Piemirsti sīkumi, piemirstas smaržas, piemirsti pieskārieni. Mana dzīve sastāvēja no sīkumiem. Un man tas patika, es to mīlēju. Lūk kā es milēju dzīvi-smalki un viegli.
Es jūtos: atmiņas,atmiņas
Iekrīti lapu kaudzē