Visa dzīve ir viens liels blefs. Skatos un smejos. Zinu, ka man nav vienalga, bet jo vairak tādas uzmanibas, jo vairak tādi izgājieni, jo vairāk tā visa. Jo vairāk cieņas nav, jo vairāk kļūst par izsmieklu, jo vairāk tas krusts velkas pār viņu. Un es apjaušu to, ka viņam tomēr nav vienalga, un es apjaušo par to, ka viņam neiet spoži. Bet es apjaušu to, ka es esmu laimīga. Viena bļāģ, bet laimīga. Ar daudz draugiem,smiekliem, bagātīgi pavadīto laiku. Un zini ko ,mīļais, visticamāk Tevi tā arī neviens nemīl no sirds. Bet es jūtu, ka mani mīl. Un daudzi. Protams, ne jau tik daudzz kā zvaigznes debesīs, jo tās ir bezgalīgas. Bet zini ko, mīļais? Cik daudzi cilvēki Tev vienā dienā ir pateikuši to, ka mīl? Man šķiet, ka tādu frāzi Tu dzirdi un lasi retāk un retāk. Līdz reiz būs tā, ka Tev šī frāze drīz būs tikai leģenda, par kuru Tu lasīsi tikai grāmatās. Un Tu pēc tā visa skumsi, kā tārps pēc sulīga ābola.