Nemīz kedā, viss būs bondžovī!!!

Sēžu savā istabā. Ārā foršs saulains laiks, skan Stereophonics, mācos romiešu civiltiesības. Es jūtu, ka beigās viss būs labi.

Ir beigušās 4 dienas, kuru laikā mani pazīstamie un radi mani nevarēja dabūt rokā. Lai gan bija ļoti traki, taču savā ziņā bija baigi labi. Cilvēki ar ko pavadīju šo laiku ir kolosāli. Nauris un Artis ārpus konkurences. Mega arī. Galvenais ir cilvēki ar ko esi.
Bet tā darīt nav labi. Vēl iepatiksies.

Mans mūža sapnis par dzīvošanu oranžā valstī gandrīz ir piepildījies. Vēl tikai oranžus tiesnešus un viss būs bondžovī!
Maladci!


Nožēlojami...Ņja...

Kā jums šķiet - vai šodien, uzstājoties arēnā Rīga, Ozijs noliks karoti? Cik liela iespēja pastāv? Par cik reitinga punktiem tas paceltu Latviju pasaules valstu top sarakstā?

Anyway, vismaz cilvēki jekurā gadījumā dzirdēs iesildītāju Zakk Wylde

Es visu dienu neesmu smēķējis. Man pat negribas. Lieliski.

Beidzot tad ar saņēmos sagriezt un ielikt TuTrubā KGDJ 25.maija koncerta video.
Ja kādam ir nepārvarama vēlme noskatīties, tad tik jāspiež uz linka.

http://www.youtube.com/ojaars

Lībieši negaida Ļeņinu Mazirbē!

Es arī gribu būt riebīgs iespamotājs, kas reklamē mūziku, kas visticamāk lielai daļai cilvēku nepatiks. http://kgdj.draugiem.lv
Noklausaties, bet pēc tam nezaimojat par to, ka nepatīk. Paši vainīgi, ja nepatīk. Man gan patīk. Jo es tās dziesmas dziedu.

P.S.
Es nekad neesmu bijis un nebūšu lecīgs.

Braucot uz skolu, pieturā redzēju reklāmu, ka makdonaldā aicina strādāt jaunus un enerģiskus cilvēkus. Es tur negribu strādāt.

Kāpēc man pēķšņi ir kļuvis tik vienalga, ka man skolā ir pilns ar parādiem. Man patiešām patīk tas ko es mācos, bet bieži sanāca nogulēt seminārus un citus svarīgus notikumus. Ellīgi negribas neko darīt lietas labā. Vai es kādreiz spēšu laboties? Šobrīd manī ir naiva cerība, ja mani neizmetīs, tad nākošajā mācību gadā kļūšu par zubri. Ne tādu zubri kā Edgars, kuram vecāki atņem stipendiju.

Ārā foršs negaiss. Man jau patīk. Tikai pa to laiku, kamēr es ēdu pusdienas, man pusistaba applūda. Aizmirsu aizvērt logu, kad sākās negaiss. Pushorizontāli līstošais lietus mani iepriecināja. Lai gan viens pluss tajā visā ir - būs ko darīt.

Tikko tikai pamodos. Vēlu. Beidzot gulēju. Labāk būtu juties, ja nebūtu gulējis, jo garajā miegā esmu zaudējis daudz laika, ko būtu varējis pavadīt nekam nevajadzīgās nodarbēs. Dīvains sesijas sākums.

Pamēģini kādu cilvēku visu laiku uzrunāt, "Saulīt!". Viņš(a) tevi ātri sāks ienīst. Vai arī nogrims depresijā. Ir pārbaudīts.
Šo fenomenu var izskaidrot šitā te - ja tu cilvēku šādi uzrunā, tu viņam liec domāt par nāvi. Kāds zin kāpēc?

Es jūtu, ka uz kādu brīdi tagad būšu iegājis azartā. Azartā raksīt šeit par neko. Citreiz par kaut ko. Piemēram, par to, ka dziedu grupā KGDJ. Man patīk dziedāt. Un man patīk, ja cilvēki ieiet draugos mūzikas sadaļā un noklausās KGDJ. Jā gan...

Gulējis pēdējā laikā esmu ļoti maz. Tas jau sāk kļūt par hobiju. Sestdien no rīta nonācu pat līdz tādai galējībai, ka dzeru kolu, kurai piejauktas divas paciņas šķīstošās kafijas. Palīdzēja. Bet jēgu tomēr neredzu šai negulēšanai. Bet neguļu tāpat. Un negulēšu. Sev par spīti negulēšu, jo nevienam citam ar to nekā nekaitēju. Nu varbūt vienīgi gadījumos, kad ar kādu kopā neguļu. Bet parasti pārējie negulētāji to dara labprātīgi. Tātad tas neskaitās.
Viss jau būtu lieliski, ja neguļot es darītu kaut ko vērtīgu. Bet tā nav. Visbiežāk. Parasti negulēšana sevī ietver:
1) darbadienās tiek bezmērķīgi kvernēts pie datora,
2) brīvdienās tiek apmeklētas iestādes, kurās cilvēki lieto alkoholu un dejo,
3) ja esi aizgājis ciemos, tad arī tas parasti beidzas ar "kaut kā" "paņemšanu",
4) man apnika vēl citas lietas uzskaitīt. Slinkums.

Ā, jā. Aizmirsu pieminēt patīkamāko nodarbi, kas aizņem manas bezmiega stundas - lasīt līdz rīta gaismai. Un tad stundu pirms skolas mēģināt pagulēt.

Kad tad es guļu? Principā nekad. Pat tad, kad esmu laidies miegā, es neguļu. Nav laika.

Es nezinu kāpēc tā vienmēr gadās, ka es pamostos jocīgās vietās. Piemēram, šorīt es pamodos Arta virtuvē, lai gan gulēt gāju uz grīdas viņa istabā. Jocīgi. Reiz es pamodos mežparkā. Saulīte patīkami sildīja seju. Tāpat man ir gadījies pamosties savā gultā. Vēl jocīgāk.

Pateicoties cibai izdomāju, ka beidzot būtu laiks uzstādīt datoram Tildes Biroju, jo rakstīt ķinķēziņrakstā bez garumzīmēm un mīkstinājumzīmēm ir neforši. Jā gan...

Vakar pēc garajām brīvdienām Limbažos (par kurām gan jau ka ar kādu stāstu uzcepšu) atgriezos Rīgā. Lai gan patiesībā dzīvoju citā pilsētā, tomēr pamazām jau atļaujos lietot vārdu atgriezties. Gandrīz kā mājās. Rīgā. Jā gan... Bet nu tam šoreiz nav politiskas nozīmes. Stāsts ir par ko citu. Stāsts ir par to kāpēc šeit tā pēkšņi atrodos. Tātad - atgriezos Rīga. Kopā ar Nauri aizgājām pie Arta (viņš brauca ar stopiem). Pirms tam gan mēs bijām AB dambī, bet mūs iztraucēja lietus. Artis piesēdās pie datora un neiegāja draugos, bet šeit - cibā. Un man arī sagribējās. Zinu, ka šim stāstam nav pilnīgi nekādas jēgas un aizraujoša satura, taču kaut kas man te bija jāuzraksta.





Tiem, kam šo notikumu virkni lasot likās, ka nemāku sakarīgi izteikties, nav taisnība. Tas bija speciāli. Bet varbūt arī nē. Vienkārši 4 dienas gara nedēļas nogale dara savu.