Nemīz kedā, viss būs bondžovī!!!

"The knowledge is real - it reliably guides action - yet it resists full articulation."

Fantastiska ziema.

Rītdien būs par vēlu.

Tu vēl to nezini, bet tev dzīvē vajag telzvaigžņu substances.

Izgāju Final Fantasy VII Remake un DLC. Man ievērojami patika kaujas sistēma, kurā parastās action RPG darbības piepilda ATB joslu, kas ļauj veikt gājienus līdzīgi kā klasiskajās Final Fantasy spēlēs. Man nemaz nebūtu iebildumu, ja šāda hibrīdsistēma tiktu izmantota Final Fantasy XVII. Kas attiecas uz Final Fantasy VII Remake papildināto sižetu un personāžu atspoguļojumu – tas man patika daudz mazāk. Sižetam pievienotā likteņa izmainīšnas tēma šķita nevajadzīga un stulba.

Bet interesanti, ka uzreiz pēc Final Fantasy VII Remake pabeigšanas gribēju spēlēt Final Fantasy VII Rebirth, bet izrādījās, ka ar manu GTX 1070 nepietiek, lai spēlētu šo spēli. Sen neesmu pieredzējis to, ka aprīkojums neļauj spēlēt kādu spēli. Atliktšu Final Fantasy VII Rebirth līdz nezināmam laikam, jo šobrīd būtu neprātīgi iegādties jaunu videokarti. Man nekad nav bijis svarīgi spēlēt pašas jaunākās spēles.

I want to begin this TED talk by telling you a story.

Ik pa brīdim cibā uzrodas kaut kādi jaunās paaudzes tēli. Katru reizi, kad redzu viņus te savairojamies, es ieguldu laiku, lai katru no viņiem uzrunātu virtuāli-privāti, rakstot vārdus: “Pis nah. Nevienam tevi te nevajag.”

DOMĀ LATVISKI!

Kukaiņi mednieki. Kukaiņi modeļi. Kukaiņi ceļu policisti.

We have entered an era of hyper-solipsistic* intimacy, where the screen doesn't connect us to the Other, but merely reflects our own inflated sense of self. Love is no longer an act of externalization or vulnerability, but a demand for external validation of one's inherent "specialness".

Romantic relationships have devolved into performative self-absorption. Driven by algorithmic curation, individuals approach love with an unearned entitlement: the belief that their presence alone is the prize, requiring zero friction, zero effort, and zero compromise.

It’s an era of algorithmically induced ego-centrism. People no longer engage with the messy reality of the Other; they inhabit a digital panopticon** where they are both the main character and the sole audience, expecting love to be delivered like a custom-curated feed.

We’ve replaced relational effort with unearned entitlement. Intimacy is no longer built through shared labor, but expected as an innate right—a trophy for simply existing in one's self-proclaimed significance.

* Solipsisms ir filozofiska pārliecība, ka pastāv tikai paša apziņa. Digitālais solipsisms raksturo stāvokli, kurā ekrāni pārvērš pasauli par indivīda personīgo spoguli, liekot citiem cilvēkiem izskatīties pēc fona tēliem;

** Panoptikons - jēdziens atvasināts no 18. gadsimta angļu filozofa Džeremija Bentama idejas par ideālo cietumu- Panoptikonu, ko 20. gadsimtā slavenajā darbā "Uzraudzīt un sodīt" attīstīja Mišels Fuko. Savukārt Digitālajā Panoptikonā centrālais cietuma tornis ir izzudis; tā vietā novērošanas tīkls ir visaptverošs un decentralizēts (kameras, algoritmi, datu ieguve, "pēdas" tīklā, sociālie mediji). Lielākā atšķirība: cilvēki vairs netiek ieslodzīti panoptikonā pret savu gribu — viņi tajā ieiet brīvprātīgi un labprātīgi paši sevi eksponē.

Es izlasīju divas grāmatas.

Darbs ofisā ir extended humiliation ritual (turpmāk: humrits). Kāpēc extended? Jo pamatu pamatā humrits ir katra cilvēka ikdiena, kurš lasa ziņas un caur loģiku/saprāta pozīciju cenšas analizēt pasauli, kas ar katru dienu kļūst arvien iracionālāka. Visvieglāk ir vecāka gadugājuma cilvēkiem, jo viņi ir staigājoši zombiji (labākā paaudze un eksplodētāji), kuri pilnībā izauguši pielāgota satura ekrāna ietekmē. Visgrūtāk ir jauniem cilvēkiem, jo viņos vēl nav nogalināta spēja just pasauli līdz kaulam, pieredzēt realitāti ar autentisku prieku un enerģiju (nerunāsim par bedrēm, kuras viņiem ir konstruētas, lai viņi ātrāk sapistos un kļūtu par vergiem-patērētājiem a ļa ("paskat, kādas krāsainas botiņas pa 200 EUR! visi cilvēki uz ielas domās, ka esmu top kekss"). Cilvēki pamatproblēma vispār slēpjas nepārtrauktā, fonā notiekošā analīzē par "Ko šobrīd citi domā par mani?", "Ko padomāja tas cilvēks, kas pagāja man garām un nedaudz noraustījās?". Zāles: sāc neskatīties uz cilvēkiem, kurus tu neekspektē redzēt (garāmgājēs nav tavs cilvēks miljonu pilsētā; viņš ir tava fokusa laupītājs).

Kāpēc darbs ofisā ir humrits? Uzdošu labāku jautājumu - kāpēc printeri, kas pirms 20 gadiem bija ok, tagad ir lielāki mēsli? Ok, lielāka iesp.nopelnīt kompānijai. Taču es zinu, ka pa relatīvi lētu naudu var uzražot relatīvi labu preci. Taču printeros ir iestrādāta sistēma, ka tie vislaik pišas, čakarējas, piš ofisa garu, jo, bļaģ, es tikai gribu izprintēt lapu un miers, pisties dirst uz savu būdiņu, turpināt strādāt. Bet printeris tev parādīs, ka tu esi sūds! Tu neesi pelnījis strādāt ar NORMĀLIEM DARBA RĪKIEM, jo TU NEESI NEKAS! TU ESI SŪDA VĒRTĪBĀ. MĒS ĀTRĀK ATRADĪSM TEV AIZVIETOTĀJU! Iedomājies, viscaur vēsturei cilvēce tiecās perfektēt sevi - uzlabot savus instrumentus, būt efektīviem katrā solī. Bet postmodernajā de-kon-stru-ē ērā lietas ir nedaudz pagrieztas ačgārni.

Spēļu teorijas zinātājs teiktu, ka, kamēr mēs, 99% parastie ierindas cilvēki, spēlējam spēli, kuras noteikumi visām pusēm ir saprotami, tikmēr 1% (tie, kas tur savā azotē lielāko daļu pasaules resursu) spēlē hiperspēli. Hiperspēle no spēles atšķiras ar to, ka viena puse uzskata, ka tā saprot noteikumus, taču otra puse apzināti pirmo pusi tur tumsā par niansēm, lai viņi nespētu to, ko spēj 1% - spēlēties fondu biržās, izmantot banānrepubliku pakalpojumus, lai paslēptu savus patiesos ienākumus, nemaz nerunājot par tādu zemisku netaisnību kā naudas ziedošana cēliem mērķiem. Diez uz planētas vēl ir kāds dalbajobs, kurš domā, ka, kad miljonārs ziedo naudu dzīvnieku glābšanai, viņš to dara ar siltiem nolūkiem? Nē. Viņš to dara, lai iegūtu nodokļu atvieglojumus, kas tiek piešķirti, atkarībā no ziedojuma apjoma. Varbūt vienīgi tāds miljonars būs filantrops no sirds, kurš savu naudu ir ieguvis dzīvē vēlāk un nevis sava dehumanizējošā grainda ietvaros, bet kaut kā citādi - tā, ka ceļā netika izvarots viņa humānisms.

*Bagātākajiem 10% (800 000 000 cilvēki) planētas ZEME iedzīvotāju pieder vairāk nekā 3/4 no visiem planētas Zeme materiālajiem resursiem, atstājot atlikušajiem 90% (7 500 000 000 cilvēki) iespēju sadalīt atlikušos 25% resursu savām vajadzībām. Ir izaugušas vairākas paaudzes jaunu cilvēku, kuri pamatoti nicina bērnu eksplodētāju paaudzi- pirmo paaudzi Rietumos pēdējos 100 gados, kas pasauli nākamajām paaudzēm atstāj nabadzīgāku nekā, teiksim, izcilākā paaudze atstāja viņiem. Par šo pēdējo teikumu es vēl strīdos ar sevi, bet viss pārējais ir teju postpostmodernās ēras komonsenss.

Humriti eksistē uz katra soļa. Humriti ir paredzēti, lai samazinātu pilsoņa pašcieņu. Kāpēc jāsamazina pašcieņa? Jo cilvēks, kurš sevi ciena, ir teju neizskarams. Viņam ir tā nepieciešamā ugunssiena - "Hei, es apzinos to, kas es esmu, to, ko es varu pienest pie galda, tā kā iesaistīties šitajā visā ir zem mana potenciāla un prasmēm."


P.S.
Dies, paldies tev par iespēju strādāt tik burvīgā darbā, kur es varu brīvbrīžos (un to ir daudz) netraucēti attīstīt savas prasmes vai vienkārši pastaigāties pa burvīgo rajonu, pafotografēt mākoņus un ēkas. Man maksā maz, taču ikdienā mana pašcieņa lēnām nenoārdās dažādos humritos - un pat, ja mani kāds klients vēlas pavilkt uz leju, es viņam nedodu šo iespēju, tai brīdī speciāli iztaisnojot stāju, plecus, nostādot zemāku balsi un, ieskatoties klientam acīs, uzdodu jautājumu: "Kas tagad notiek? Pastāsti, lūdzu, kas tagad notiek?"

Vakarā iešu pie friziera. Gribu tādu frizūru kā Valsts prezidentam.

Es negribu, lai par manu nodokļu maksātāja naudu tiek pirktas visādas Adidas drēbes.

Diezgan apnicīgi atkal un atkal redzēt tos komentārus, kur kāds nodokļu maksātājs neatbalsta tādu vai citu nodokļu maksātāju naudas izlietošanu, it kā nodokļi būtu ziedojumi, un nodokļu maksātājs varētu tieši izvēlēties, kur novrirzīt dāsni ziedoto naudu. Ja būtu tāda sistēma, kurā nodokļu maksātāji tieši noteiktu viņu nodokļu naudas izlietojumu, es, piemēram, gribētu, lai manu nodokļos samaksāto naudu izmanto tikai un vienīgi NVO atbalstam. Tas varētu atsvērt kādu citu nodokļu maksātāju, kurš specifiski nevēlas, lai viņa nodokļu nauda tiek izmantota NVO finansēšanai. Interesanti, vai šādā sistēmā Valsts policijai būtu pietiekami daudz naudas, lai tā turpinātu savu darbību līdzšinējā kapacitātē.

Ar kādiem vārdiem tu nogalini savu iekšējo bērnu?

Kurus vārdus tu lieto, pēc ko paušanas zūd tava spēja atrasties nepārtrauktā dzīves apbrīnas/svinēšanas stāvoklī?