virus

Dzīvot prātīgi nav prātīgi.

Passion is in our veins, adventure is in our lungs.

Non-selfdestructive people are boring :D

---

Pēc visnotaļ daudzsološā sezonas iesākuma pārējie man pat īsti neatstāja manevra iespējas - pēc divām nedēļām turpinājumu. Nu ok, nepievilsim sezonas sākumu un neieslīgsim regresā, teica manis velnišķīgā puse un tapa galvā maršruts. Līdz jūrai (jo to neizdarījām pagājšreiz) un tad pa taisnāko ceļu uz milzkalnu (jo tas ir +- ekstrēmākais, kur purva rūdītajiem komandas biedrus varētu ievest. muaha!) Tiesa gan, kad pēdējā vakarā stiķēju kopā karti, secināju, ka maršruts varētu būt nedaudz garāks par tiem 50km, ko solīju... bet ne vārda pārējiem, viss tiek kontrolēts, visu maršrutu zinām (lai gan pāris maršruta vietās savu mūžu kāju, riepu, ķepu vai tml nebiju spēris un savām acīm nebiju skatījis...). Rīts. Ierodos kārtīgi stacijā, meklēju morwen. "Skrienu uz staciju, pēc 5 min ceru būt". 5min paiet, 6min līdz vilcienam, nolemju sagaidīt vagonā. 3min līdz atiešanai... 1min... durvis aiztaisās. Nu, prātā jau sagatavots plāns morwen aizsūtīt uz sloku un no turienes savākt ar mammas mašīnu. Bet atverās vagona durvis. "Bond. James Bond." Durvīs stāv morwen, iekāpusi sekundes pirms atiešanas citā vagonā. Tad es tikpat laicīgi atcerējos, ka jāizlec no vilciena zasulaukā, lai savāktu sniegasunc riteni :D Citādi bez starpgadījumiem nokļūstam smārdē pēc īsas gatavošanās dodamies ceļā. Līdz pat leģendārajam wrong turn viss iet pat ideāli, tālāk arī, ceļš ir nožuvis, musīši paaudzēti, ripojam uz priekšu fiksi, pamazām sākam spēlēties ar foto/videokamerām. Tā turpinām līdz pat jūrai, kur izbrīnīti secinām, ka nejūtot pieveikti 20km. Tad sākas "Latvieši dakārā" cienīgs brauciens gar jūras krastu, veiksmīgi pa slūžām tiekam pāri upītei, kas ietek jūrā un kkur pēc Ragaciemu uztaisam garo pikniku, kurā tiek veikta morwen tālredzīgi iegādāto banānu mokpilnā un fazer šokolādes baudpilnā likvidācija. Attapāmies, ka pavasaris tomēr vēl nav beidzies un ka tēja tomēr būtu ja ne bijusi nepieciešama, tad patīkama noteikti.
Turpinām ceļu gar krastu. Brīdī, kad jau pārējam soļos blakus ritenim aiz netikas pret smiltīm un izlemjam notīties uz jūrai paralēli ejošo šoseju un pabeigt piejūras gabalu pa to, izrādās, ka nupat varam doties arī dziļi iekšā sauszemē. Veiksmīgi un par spīti pārējo neticībai virus tomēr pamanās kkā pagriezt kartes augšu dienvidu virzienā, kā tam jābūt, un aizvest cibiņus pretī šortkatam uz milzkalnu. Te nu atkal pāris meža ceļi un stigas, pāris ne-fatāli wrong turns, daudz šaubu par to, kur aizvedīs ceļš, kas iet ziemeļrietumu virzienā, ja jātiek uz dienvirietumiem un beigās nokļūstam pie Cērkstes un tad jau ir skaidrs, ka apmaldīties vairs nevaram. Sāk parādīties pirmās bažas par laikiem, jo saule manāmi laižas zemāk un vilcieni pie mums reti iegriežas.
Nogriežamies pareizi, tad vēlreiz rolexx un es atceramies pareizo ceļu (jā, mēs zinām, kas notika pāris iepriekšējās reizies) un tiekam līdz milzkalna piekājei. Tur atklājas neaprakstāmi burvīgā aina ar stāvo taciņu, kuras stāvums arī bija ieplānota galvenā ekstrēmuma sastāvdaļa un kuru mēs abi nebijām redzējuši tikai... hmm, 2,5 gadus. Nu, katrā ziņā tagad taka tur joprojām vēl bija, bet tai pāri bija sagāzušies koki, koki... un jā, vai es minēju kokus? Jāatzīst, tas pārsniedza manus pārdrošākos novērtējumus. But u know us - no going back. Un tā nu mēs cīnījāmies pāri un zem tiem kokiem ar 4 divriteņiem pie sāniem un virsgalvām. Un veikuši pēdējos metrus, kas īpaši nepušķojot bija 45grādu stāvums, jutāmies tiešām nopelnījuši pēdējo ūdens lāsi (vēl viena tradīcija - morwen aizvien ir vislabāk apgādāta ar ūdeni :D) un pēdējos šokolādes gabaliņus.
Tad laidāmies lejā no milzkalna pāri sniegam taisni iekšā pēdu dziļos dubļos. Tur divriteņi dabūja savu ikmēneša dubļu normu, mēs savu daļu jautrības, izzinot, cik lietderīgi ir mīties dubļos. Tad nāca labais nobrauciens no kalna, kurā vienīgais noteikums bija "nekādu bremžu". Sanāca tik labs, ka bezmaz katram nobira pa asarai. Nē, ne no kkā aizkustinoša... no ātruma un vēja kas svilpoja gar ausīm un brillēm. Un tad visnotaļ neinteresantais mājupceļš, ja neskaita apziņu, ka pēdējie 8 km noteikti jāveic 40min, jo sniegasunim ar to jātiek uz galvaspilsētu. Nu, morwen laikam to tā labi ņēma pie sirds un aiznesās tādos tempos, ka pat rolexx īsti neturēja līdzi :D

Tā viš beidzās. Navigation data:
Veiktais ceļš: 60(tahometrs)-61km (karte)
Laiks: 7h ar visām atpūtām
Vidējais ātrums: 8.7 kmh
http://www.imagehosting.com/show.php/414304_Karte2lq.jpg.html

Šodien var nedaudz just, ka ir pārsniegts mans alltime rekords. Bet nekas pārliecīgs, var vnk manīt, kuri muskuļi strādāja. Šī vēlā vakara stunda varētu atņemt sajūsmu maniem vārdiem, bet no tiesas - jūs esat labākie. Šitādu gabalu nolocīt, Milzkalnā uzkāpt un dzīviem atgriezties un bravūrīgi vienoties - "let's do it again". Ar jums var dzīvu uguni norīt, ja tik aliņš ir virsū ko dzert, draugi :)

So - kad gargabalnieks, 2diennieks ar kājām gar Abavu?