virus

Laiks, kas ir tik drēgns, ka uz jautājumu, vai gribas zem segas, nenāk ne prātā atjautāt "Ar ko?". Sega kļūst par fizisku nepieciešamību, kompānija par luksu. Nē, draugi, šis Jums nav jaukais tropu lietutiņš, kas, lai cik slapjus jūs padarīs, nepadarīs jūs drebošākus, jo parasti tas ir ķermeņa temperatūrā. Šis ir mērenās klimata joslas rudens beigu lietus un vējš, kas drēgnumu ienes līdz kaulu smadzenēm.
Laiks, kad pulkstenis katru reizi zvanot riskē ar savu eksistenci. Kad katru reizi pēdējais salmiņš ir cerība, ka varbūt izlikās, ka zvana, ka varbūt vēl ir pāris stundas, ko pavadīt tik kārdinošajos segas siltajos apskāvienos. Bet nē. Tu celies, lai ietu uz darbu, par ko nemaksā, vai uz universitāti, kurā neko nemāca.
Kad trolejbusa pieturā tava vienīgā izvēle ir starp vēl 10 minūtēm šai neatvairāmajā laikā un 30 minūtēm iestūķētam mazā trolejbusā starp daudziem, daudziem cilvēkiem, ar kuriem tev nebūt prāts nenesas nokļūt nepiedienīgi ciešā fiziskā kontaktā.
Lūk tā.