laukiem somas sakrāvu, kaķiem edienus 2 dienām saliku, logus aizvēru, riteni no servisa izņēmu, Eižena koncim puķes nopirku, karti bankomātā atstāju

karti nobloķēju, koncertētāju pa durvīm iestūmu, apsēdāmies ar Simo publikā.
Simo (dzirdā balstiņā pa visu zāli): mamma, a ir tādas meitenes, kam ir ļoti lieli pupi?

augusts, septembris, oktobris, eižens, decembris

man ceļasomā ir kūpinātas vēdzeles

Es domāju par Paula Klē “dumpīgajām arkām”, kopš pagājušā gada marta RL numurā izlasīju interviju ar literatūrzinātnieku Džordžu Staineru1. No visām svarīgajām tēmām un idejām, ko Stainers piemin, manī ir nosēdušās un nepagaist trīs: par to, ka mēs nevaram skatīties spogulī un joprojām tur redzēt pretī cilvēku, kamēr citviet pasaulē notiek genocīds; par postkoitālajām skumjām, kas piemeklē alpīnistus pēc uzkāpšanas virsotnē, bet nekad literatūras teorētiķus; un stāsts par 11 gadus vecā šveicieša Paula Klē klases ekskursiju uz kādu senu romiešu akveduktu. Viņam somā līdzi siermaizes un metāla penālis ar zīmuļiem, un, kamēr pārējie ekskursanti, izklājuši piknika galdautus, klausās, ko skolotājs stāsta par uzbūves principiem un ūdens tonnāžu, šķelmis Pauls ir apsēdies piesaulītē uz akmens, izvilcis skiču blociņu un zīmē akvedukta arkas ar kurpēm nesimetrisko balstu galos. “Kopš tās dienas visi akvedukti staigā – jums neizdosies satikt akveduktu, kurš nestaigā.”

Saulainajā 1890. gada bērnības stūrītī Pauls Klē atrod motīvu, kas 30. gados parādīsies vairākos viņa darbos (“Viadukta revolūcija”, “Dīvainās medības”, “Tilta arkas izstājas no ierindas”) un turpmāk vajās ikvienu, kurš to redzējis. 1937. gadā nacisti viņa darbus, greizi izkārtus, iekļaus “Deģenerātu mākslas” izstādē – noziegumā pret mākslu, kurš pieteiks noziegumu pret cilvēci un par kuru mēs kādu laiku teiksim “never again”. Bet 2022. gada aprīlī man datorā stāv atvērts “Atkritumu ombuds” – populāra interneta vietne vienā no ziemeļvalstīm, kurā ik dienu sistemātiski tiek izsmieti pasaules līmeņa laikmetīgās mākslas darbi, viņiem blakus ievietotas autoru fotogrāfijas sašķobītām sejām un vārds “deģenerāti” parādās bez kādas aiztures. Bet Eiropas otrā galā plosās asiņains, naidpilns, vienlaikus pret tautību un demokrātiju vērsts karš.

Klē gleznā redzams, kā, fašismam uzplaukstot Eiropā, majestātiskās arkas, romiešu inženierijas augstākais sasniegums, izraujas no konstrukcijām, kuras tām uzdots balstīt. Neveikli, platām kājām tās steberē prom kā apdeguši zvēri no meža, kurš gruzdējis ilgāku laiku. Kā ūdens lāses vienādās tilta arkas bēg no konformisma, no viedokļu un personību šabloniskas pielīdzināšanas, prom no racionalizētās koordinātu plaknes, kur uz vienas ass būvējas Alberta Špēra monolītā nacistu arhitektūra, kamēr pa otru asi kopsolī maršē uniformēti padomju zaldāti. Paula Klē jancīgās kājas meklē citu – cilvēcīgo – virzienu, kurš ved prom no utilitārās loģikas un rutīnas, kurš saceļas pret Dieva dogmatismu un imperiālisma idejas daudzinošu mākslu. Izrauties no sistēmas ir gigantisks darbs, turklāt ļoti vientuļš. Akmens arkas mūk no cilvēku triumfa. Un Klē tās zīmē uz zvaigžņotas spilvendrānas – kā raidījuma “Miedziņš nāk” sākuma klipā, kur segas ar cilvēku galvām lido apsegt bērnus daudzstāvu namos, tādos pašos kā Mariupolē vai Harkivā. Atdzīvojušās labās, labvēlīgās lietas – ar cilvēku vaibstiem.

Es domāju par puisēnu, kurš savā mūžā pasauli skatījis tikai kāju augstumā. Viņš atšķir labu no ļauna, bet reizēm neatšķir realitāti no sapņiem, kur baiļu arkas un varenības stalažas pārvēršas kājās. Un kājas nāk pretī pa Ķengaraga krastmalas promenādi. Skeiteru, skūteru, onkuļu kājas, tikko iebraukušo ukrainiešu kājas, kad viņas nes mazuļus, cieši piespiestus pie krūtīm. Slaidas kājas, garas kājas, īsos bruncīšos, līkās bērnu un večuku kājas – visas, kuras vēl var paiet, iet. Bēdzēju kājas, dezertieru kājas, civilo kājas, kas dodas prom pa indivīda asi. Glābēju kājas, brīvības aizstāvju kājas. Protestētāju kājas cilvēku upē, kura plūst gar Okupācijas muzeju, saucot “Brī-vī-bu Uk-rai-nai”, un kurā es pazaudēju savu dēlu, zvanu viņam un saucu klausulē: skrien atpakaļ uz Brīvības pieminekli, tur mēs stāsimies šim gājienam astē.

"viss, bērni, vairs es jums naudu nedošu, bet šo paņemiet"- vecmamma, sniedzot lielu naudaszīmi. "tagad krāšu mirstamo summu, bet, nu, kamēr nomiršu, gan jau vēl daudz sakrāsies.

simo - "es arī gribu veco laiku telefonu, kas saka tiri-rī-rī tiri-rī-rī" - un savāc vecmammas podziņtelefonu no galda
vecmamma - "pagaidi, šo nē, tas ir vectēva'
Ingmārs - "bet vectēvs taču jau daudzus gadus ir miris"
vecamma - jā, bet viņam tur Seleckis zvana un Cekuls, mēs reizēm parunājam

vecamma - es jau drusku jūku prātā, kopš Cīcis aizgāja
Simo - Cīcis ja kas ir beigts
vecmamma - Cīcis aizgāja, bet viņs no maliņas klausās,kā tu dziedi, kā es skumstu
Simo- a, nē, viņš ir dziļi apakšā, kur vārās lava