vakar lasīju Friča Bārdas "Bezdelīdzēns un zēns" kādas 50 x. un beigās vēl uzvilku Simonam "tītarbiksītes" - puķainas mīžambikses, lai viņš labāk var iejusties lomā.

pavisam vēlu pusnaktī es pirmo reizi sarunājos ar viņu, nevis vienkārši dodot komandas vai rezonējot viņa izšļupstētos vārdus, bet mums bija garš dialogs par grāmatām un sadzīvi. sākās ar to, ka prasīju nevis "parādi, kur ir katliņš", bet gan "kur mēs vārām putru?", un viņs lēni apdomajies iebakstīja katliņa attēlā un teica "katliņš". tad prasīju "kur mēs mazgājam veļu?", kas griežas veļas mašīnā, kur liek naudiņu, ko lācītis grib dzert utt. un viņš man atbildēja.
pēc tam runājām par to, kas Simonam garšo - cīsiņš, puķkāposts, ābols, ķirsis, zemenes. un viņs teica "nē!". un kas tad viņam garšo? Končītes un pica. "mamītei končīte somā būs".

esmu piedzemdējusi reņģēdāju.
Simons ēd jau trešo reņģi ka šņakst.

joprojām nespēju noticēt, ka mēs dzīvojam vienā ēkā ar sikspārni