pēdējos 5 gados ir bijis ļoti maz nakšu, kuras būtu pavadījusi ne vienā telpā ar Eiženu. arī šorīt pusmiegā es viņa gultu savējās galvgalī jutu kā tādu uzlādēto zonu, no kuras man tūlīt metīsies virsū. bet nē, šodien man tikai Miķelis 6os atnāca pakrīpot gar seju, es viņu izmetu un aizmigu. un gulēju līdz 11.00. pierakstu šo reizi, jo droši vien līdz nākamajai tādai būs jāgaida ilgāk nekā līdz pilnam saules aptumsumam.

Miķelīts zēnu prombūtnē atkal uzvedas kā cilvēks.