Eižens tomēr ir saslimis, naktī dīlojām ar augstu temperatūru, kuru minējām uz tausti, jo termometrs ir sasists, bet dzīvsudrabs lokalizēts burkā ar ūdeni un gaida savu ķīmisko atkritumu savācēja furgonu. no rīta izmetām viņa plastmasas virtuvīti, visādas mantas, drēbes, šausmīgo klubkrēslu. viss, kas no ielas nācis, atgriežas atpakaļ uz ielas. laikam mēs kaut kā smuki tās lietas mākam izkārtot ap miskasti, jo pazūd ļoti ātri.
vienu koferi piekravāju ar ziemas lietām - apaviem, siltajiem apģērbiem, vintidžīgajiem eglīšu rotājumiem un lampiņu virtenēm. domāju to sūtīt uz Rīgu, bet ja neuzradīsies neviens kurjers šajā nedēļā - tad uz elli, un krāšu mantu debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitās.

mammai sāp galva. kur ir mammas galva? es tūlīt redzēšu mammas galvu.

beidzot laiks nomācās, un es varu sākt dzīvot. kas tā ir par slimību, kad vairs nevar bez saulesbrillēm pat istabā? man liekas, ka man tā ir.

mēs ar tēju šovakar dodamies uz vienu no tiem festivāliem, par kuriem raksta, ka tos šovasar nedrīkst palaist garām