pēc tam es dzinos meklēt vēl kaut kādus zaļumus rītdienas koncertam Mūzikas muzejā. tāds izmisums - eju zem kokiem, ataugušiem krūmiem pa Regence ielu, prinča Alberta kluba rajonu, Karaļa parku... man vajag burtiski dažus zaļus zariņus, kurus neviens puķu veikals nav bijis ar mieru pārdot, jo viņiem savējos vajag pašiem (vēl jo vairāk, pie Sablona man bija sajūta, ka mani izraida no puķu veikala kā tādu suni, plukatu, ka es te nāku zarus diedelēt), un bail no koka noraut - visur tie mūri ar kamerām un zeltā iemērktiem žogiem, un sajūta, ka par zariņa nolaušanu roku nocirtīs.

pēc tam aizgāju satiku mūziķi un muzikoloģi, bijām vakariņās, un tad gāju uz teātra festivālu (noskatījos horvātu "brīnumbērnu", bet nebiju impressed), un pēc tam pie sekretāres pīt ziedu virtenes līdz pusnaktij (no īstiem dārgiem ziediem; bez neviena zariņa vai kļavu lapas)

izrāde bija horvātu valodā, bet mana draudzene bija aizmirsusi brilles un neredzēja subtitrus. un tas mani iegruzīja vēl vairāk par izrādes centrālo dilemmu: es gribu būt veterinārs un ārtists

viss tāds labs - bērniņš izaudzis, nauda arī ir. (pēc pasākuma vēl aiznesos uz Ukles brokanti un izraku sev 2 kleitas, Ingmāram velo jaku, bet Eiženam zābaciņus; un izbraucām ar karuseli)