vispār es ļoti sen neesmu raudājusi. jūtos laimīgi un līksmi, it īpaši no 17.00 līdz 01.30.

mēsli sit tik daudz pudeles uz ielām, ka man mēneša laikā jau otrā riepa pušu.
nav kaut kāds vasaras laiks uzgriezts? perons tukšs, metro nenāk.

lejā atkal sauc Āfrikas saucēji, kas pieprasa sev papīrus, lai varētu uzturēties Briselē un pieskatīt eikrokrātu bērnus legāli. viņi zem mūsu logiem ir katru dienu, vienmēr vairākas stundas ruporos dzied vienu un to pašu dziesmu. viņi ir tā kā ofisa ikdiena gan mums, gan blakus esošajām ASV un Krievijas vēstniecībām u.c. iestādēm. ļoti simpātiski, braši melnādaini vīrieši ar foršām balsīm, kas līdz absurdam neatlaidīgi cīnās par savām tiesībām.

ok, tagad gan var bišķiņ paraudāt: man atkal nozaga riteni. saslēgtu un ar visu cauro riepu.
manu prieciņu un galveno transporta līdzekli.
(paziņoju policijai, viņi pat krāsu nepaprasīja)
(brīvdienās bijām iecerējuši ar ģimeni mīties uz Antverpeni)

Heey! Atradām riteni. Sūdi nav varējuši aizstumt pārāk tālu ar nobloķētu un cauru riepu, un atstājuši.