šajā vīkendā man bija daudz pienākumu, tostarp arī patīkamie, piemēram Laimas Jansones rīta koncerts Bozāra rotondā, bet tik stulbi sanāca - man bija 3 biļetes, bet es nespēju Bozāra lapā atrast, no kāda vecuma bērnus drīkst ņemt, un beigās nepaņēmu - aizgāju viena. un, protams, ka tur varēja bērnus, visi bija ar bērniem. un E. turklāt būtu paticis lielais kontrabass. man palika tik šausmīgi bēdīgi, ka neesmu viņu paņēmusi, lai gan viņš gribēja nākt līdzi, ka atpakaļceļā nopirku viņam dāvanas - termosu un mērlenti, par ko viņš ļoti priecājās.

no paša rīta braucu uz komūnas māju, kuras darbinieks bija aizmirsis man trešdien atdot pasi pēc dosjē sagatavošanas. ceturtdien es viņiem zvanīju, man teica, ka jā, pase ir uz vietas, lai nāku pakaļ, bet šorīt paziņoja, ka nekādas pases nav un nav bijis, un viņi nezina, ar ko esmu runājusi pa tel., un sūtīja mani prom. pie durvīm apsardzes tante vienīgi apjautājās, vai atradu, un nolēma izmeklēt situāciju, piezvanot uz numuru, ar ko es biju runājusi 4dien. tad protams izrādījās, ka kaut kāda tante no cita stāva to bija iedevusi vēl kādai tantei, un tā viņas bija to pasi mētājušas līdz pazaudējušas. beigās tā sardze pārraka kastītes un atrada.

katru reizi, kad izlasu Zandares dzejoļa rindiņu "tu biji brīnumbēbītis ar mākonīšu matiem", man uznāk raudiens.

"man grūti paiet. es gribu, lai man izaug spārni"