kopš antibiotikām negaršo ne piens, ne kafija. es sajūtu tiem dažādas jocīgas piesmakas un faktūras. kafejnīcas kafija gan bija ok.. vēl esmu kļuvusi smukāka, bet tas varbūt tāpēc, ka pēc gadiem ilga trūkuma esmu beidzot atļāvusies sejas krēmu.

gāju Eiženam pakaļ uz skoliņu, redzēju jau pa gabalu, ka viņu trenkā un grūsta pagalmā. pienācu tuvāk, viņš mani arī caur žogu pamanīja un saraudājās, teica, ka Gvinal viņu sitot. iegāju iekšā, samīļoju, prasīju, vai viņš arī sita un grūstījās, viņš teica, ka esot "palīdziejis Muhamedam" un "Muhameds ir draudziņš". teicu, ka palīdzēt ir labs darbs, bet grūstīties slikti, un nevajag.
izgājām no skoliņas, un Eižens pie durvīm pamanīja milzīgu maisu ar LEGO. paprasīju vārtsardzei, vai to var ņemt. viņa teica, ka droši - to kāds nupat atnesis bērniem. Eižens, dabūjis apstiprinājumu, ka to var ņemt uz mājām, kļuva bezgalīgi priecīgs. un es teicu, redz, kā labie darbiņi atmaksājas, un E apsolījās būt labs.