domīgi maisu līdzpaņemto kuskusu plastmasas kārbā. armagedons šodien vēl nav bijis, droši vien pietuvosies, kad man būs jāiet uz dārziņu.

jeb Mijazavas Kendži vārdiem:
ko gan man var padarīt lietus, ko gan man var padarīt vējš, ko gan man var padarīt sniegs un vasaras svelme? mans ķermenis ir izturīgs, tas neprasa daudz un nekad nezaudē savaldīšanos. vienmēr ar klusu smaidu - ēd dienā četras bļodiņas brūno rīsu un mazliet dārzeņus ar misō.

šodien atnācu uz pagarināto grupu, un viņi visi tur sēž, skatās Donaldu Daku, jo ārā stiprs lietus, un arābu puisis, kas viņus pieskata, ir cieši apskāvis manu puisīti, paņēmis sev blakus azotē un Eižens ir viņam pieglaudies. liels tumsnējs arābu puisis, drusku "urlīgs" - tāds, no kura mana mamma varbūt piesargātu savu somiņu stacijā. mani tas ļoti aizkustināja uz visa Charlie fona un plaisas, kas it kā atkal kaut kur parādās. aizkustinājums par to, ka vārdi ir vārdi, bet darbi ir darbi, un ka skolā ir visi kopā ar visdažādākajiem bekgroundiem. un ka varbūt viņi izaugs bez aizspriedumiem, viņiem būs bijis sirsnīgs cilvēciks kontakts ar visdažādākajiem cilvēkiem, kas neļaus kategorizēt citus pēc ārejām pazīmēm.

no rīta skolā bija "brokastis ar vecākiem" - tas nav pat īpašs pasākums, vienkārši tiek piedāvāta iespēja pirms darba iedzert kafiju nevis mājās, bet skolā - kopā ar bērniem un viņu audzinātājiem. katrs paņem līdzi kaut kādas bulciņas, saliek turpat papīra šķīvjos, ko bērni ar audzinātajām pēc tam novāc. man patika, cik tas bija tā vienkārši un dabīgi - 20min pasēdēt kopā ar pārējiem samiegojušamies un tad doties gaitās.