atcerējos, ka mēs 11. nov bijām uz beļģijas vāciešu laternu gājienu apkārt dīķim pakaļ sv.mārtiņam. precīzāk, es biju pavisam aizmirsusi, ka te dzīvo arī vācieši. un bija patīkami viņus redzēt.

atkal ap stūri jauns laimests

bijām arī īstā restorānā pirmo reizi, svinējām Eiženus. tur bija cilvēki gan ar suņiem, gan bērniem, gan stīvās tantes, gan tādi kas ļoti ilgi un filozofiski skalina alu glāzē. apkalpošana bija diezgan pavirša un nelaipna (angliski saprata tikai 1 no desmit viesmīļiem, turklāt negribēja runāt), bet ēdiens garšīgs. bērniem tika atnesti smuki sietiņi ar kraukšķīgiem frī. pieaugušie ēda steiku, pīles salātus un ļoti sierīgi saceptu garšīgu pastu (Ingmāram), piedzerot svaigu vīnu. starp sāļo un saldo (lielu un klasisku "Dame blanche") bērni aizgāja uz diezgan čīzīgu bērnistabu un atgriezās, lai nokoptu saldā paliekas.

Brazīļu draudzes avīzē, kuru man parasti izsniedz vietējā gaļas cirstuvē, izlasīju brīnuma liecību: kāds flāmu gejs pēc atgriešanās no Rio festivāla ieklīda šepat baznīcā, kas ir pretī mūsu logiem, un atklāja tur prieka pilnu brazīļu dievkalpojumu siltos dienvidu ritmos. viņš stāsta: "es nesapratu ne vārda, taču man patika tā sajūta. es jutu, ka viņi mani pieņem, un man viņi likās pieņemami". pēc regulāras baznīcas apmeklēšanas notika brīnumus, viņš kļuva straight, un iesaka to pamēģināt arī citiem gejiem.
morāle: kristietība ir ok, kamēr nevar saprast, ko viņi runā.

mums dramatiski pelē māja. pa dienu uz virtuves letes no kondensāta sakrājas peļķe apmēram izlietas krūzes lielumā. bet nedēļas laikā sienas noaug ar melnām sēnēm gurnu augstumā.

olrait, paldies par paniku, tagad es smoku no iedomām.
tā vienkārsi ir Beļģija ~Peļķija, kur labākā bērnu grāmata ir par vardulēnu, kas pa ūdeni līdz potītēm iet savā tumšajā alā uz valgu gultu. un kur cilvēkiem mīļākie ēdieni ir drusku sīvi, rūgti un glumi (mīdijas, cigoriņi un vardulēni).