es esmu izgulējusies. vakar gan bija grūti. naktī atbrauca Rihards, un no rīta viņu stiepu sev līdzi uz Pasu daļu, kas no komūnas mājas bija pārcelta uz kaut kādu bezdarbieku kantori, daudzu stundu nīkšana sasmakušā ģipškartona kubā kopā ar kādiem 50 dzīves pabērniem. tur, protams, izrādījās kārtējā kļūda, ka es viņiem jau skaitos piereģistrēta un ka man ir ID, tikai es pati to nezinu, tāpat kā to, ka esmu jau strādājusi Briselē, tikai šobrīd palikusi bez darba un tml. Viņs taisīs manu ID tā it kā es to esmu pazaudējusi. pēc tam skrēju uz darbu, tad skrēju mājās, ap 6 attapos, ka neesmu ēdusi un jau šilierējas. tāda tā Brisele.
Bet Eiženam patīk Rihards, un viņš viņu drīpelē kā īstu vectēvu.

kopš mums brauc draugi, man šeit parādās māju sajūta. bet vēl tā vispār mēdz parādīties rudeņos. es jau to iepriekš esmu ievērojusi, ka katra vieta kļūst tuva atkarībā no tajā pavadītā rudeņu skaita.

Eižens saka: "Rihards ir naivs!"