bērns nogulēja visu nakti savā gultā, tā laikam ir bijis tikai dažas reizes pa šiem gadiem.

aizmirsām ar Ingmāru samainīties telefoniem - manam vairs nav kredīta, bet jāzvanās, jāmeklē ģimenes ārsts (dokumentiem). mums līdz aprīļa beigām jāizdzīvo drūmākajā taupības režīmā, jo no algas atdevām lielu parāda daļu, un nu vairs gandrīz nekas nav palicis.

toties ir spainis ar ielas krītiņiem. dzīvokļa izīrētāji mūs jau brīdināja, ka pirmā stāvā dzīvo ļoti nedraudzīgs vecs kungs, kurš visu laiku mēģina par kaut ko kasīties - ka troksnis, ka nopludināts, ka trepes jātīra. kad bijām visu piemājas trotuāru izkrāsojuši kā dzelteni-lillā-rozā karti, pirmo reizi arī satikām Veco kungu - pilnīgi zaļu no dusmām. es pasteidzos notikumiem pa priekšu ar "pirmais lietus to visu nomazgās", viņš atbildēja "es ceru", iegāja mājā un nolaida logu slēģus.

Ingmārs no Komūnas mājas vēl nedabūja savu beļģu ID, tikai uzzināja tā numuru.

es riktīgi baidos, kad man ir jāzvana šeit uz kādu iestādi ar jautājumu, piemēram kā šorīt - kā, lūdzu, es varu piereģistrēt bērnu pie ģimenes ārsta? man ir sajūta, ka vienmēr telefonu paceļ viena un tā pati BIATCH, it kā viņa būtu piesaistīta manam numuram.