māte aizbrauca. kad pārnāks Ingmārs, dzersim laukā otru pudeli ruma un runāsim rupjības.

vakar bija jau ļoti grūti. viņa dusmojās, ka kaut kur viņai lieku braukt, ka nekur nevar aiziet ar kājām, ka metro ir bīstamas situācijas, ka nav liftu ratiem, ka cilvēki ir haotiski, rindas ir lēnas utt. mani tas arī ļoti besīja, jo bija jānes pa stāvajām 100 m kāpnēm augšā uz sauszemi un lejā; metro ir kā kanalizācija, kur pārvietoties sūdīgākajai sabiedrības daļai. bet viņa apvainojās to the point, ka negāja iekšā Botanique, palika sēdēt ēnainā stūrī, kamēr mēs ar E izskrējām labirintu. viņai būtu pieticis padzīvoties arī vienkārši ar mums pa un ap māju. un es to arī saprotu. bet man gribējās, lai viņa redz vairāk un arī praktisko realitāti. un dabūju, ko gribēju.

es nezinu, ko dara vājāks cilvēks ar ratiem vai ratiņos, kad nokļūst uz perona, no kura atiet tikai eskalators ar norādi, ka ratiem tas ir bīstami, un stāvas kāpnes.

vēl es šodien baudu dzīvi: neeju laukā!