iedomājieties? pierakstīju - dabūju iekšā franču dārziņā. flāmu būtu bijis prikolīgāk, bet to tuvumā ir vēl mazāk un vēl pilnāki. jāsaka, ka ļoti paveicās uzzvanīt laikā, kad viņiem bija sākusi kustēties rinda, jo rindā esošie cilvēki ir rindās arī citās vietās. direktora telefons zvanīja visu laiku, gribētāju daudz, bet nu jau vairs vietu nav.

man vismaz pirmais priekšstats ir ļoti labs par pašu vietu. tam reāli ir dārzs. tā ir laikam beļģijas īpatnība, ka aiz aukstajām buržuā fasādēm slēpjas omulīgi dārziņu un terašu labirinti. tā arī cietumam līdzīgajā, dubultām drātīm apjoztajā dārziņa teritorijā izrādījās plašs dārzs ar bērnu iekoptām dobēm, ziedošiem kokiem, vistām un strūklaku. viņi esot ļoti bioloģiski orientēti, visi kaut ko audzējot, paši sev taisot zupas - stāstīja audzinātāja enerģiski maisot papjē mašē katlu. bērnu bars skaļš un raibs, bet audzinātājas likās atsaucīgas un labi pedagogi. uzreiz iedeva Eiženam lupu un aizveda pie gliemežu terārija, un izdabūja arī no viņa pirmo vārdu franciski - "escargot" (gliemezis).

nekādi protesti un raudāšanas nebija. plātīja ar rokām meitenēm, tēloja robotu. teica, ka patīk, bet ķiveri tomēr nenoņēma. esam jau ielūgti uz skolas svētkiem un talkām. liekas cerīgi.

veļas mazgātuve automātiski aizvērās un manas (visas) drēbes palika iekšā. es ļoti ļoti ceru, ka tā pa nakti automātiksi neatvērsies vai kāds to neatvērs un nesavāks, pirms mēs paspējam atnākt pakaļ rīta gaismiņā. naudu par veļas mīkstinātāju jau mašīna norija, nekādu mīkstinātāju neiedevusi.

pa dienu atkal uzrāvos uz kucīgas pārdevējas kasē, kas vienkārši pļāpāja pa labi pa kreisi un demonstratīvi laiskojās it kā tā būtu viņas pēdējā diena pirms dekrēta vai tml. nevienam nevienu kuponu neprata atkodēt, visu laiku kaut kur staigāja pēc papildspēkiem un sabučojās ar dažādiem krāvējiem un piegādātājiem. rinda krājās, bet viņa tikai košļāja košļeni ar pohuj izteiksmi un bremzēja. man viņa neiedeva atlikumu. tad bija jāgaida, kad apkalpos nākamo klientu, lai atvērtu kasi. to viņa apkalpoja ļoti ilgi, bolījās pie katras preces, kasījās. un tas likās viss izskatījās pēc riebšanas.

vēl mēs rakām zemi. tā kā bija E kaut kā jāizklaidē pie tās mazgātavas, iekāpām svaigi izraktā, tipa, kanalizācijas bedrē trotuāra malā un ar mazām lāpstiņām izlikāmies, ka meklējam zeltu. vairākas marokāņu večas mani par to nosodīja, jo esot netīra zeme, dabūšot kaku slimības, bet es teicu -labs māliņš, tīrāks par jūs trotuāru.

te ir plus divdesmit. un visa maroka izlīdusi uz laukuma un palodzēm, smaržo pārgatavojušies augļi tirgotavās. bērni dzenā bumbas un skrituļriteņus. daži izvilkuši krēslus un pat galdus uz trotuāriem. daži stāv bedrē līdz padusēm un rok.

par bērnudārza apkaimi: Marolles vienmēr laipni uzņēmis tos pilsētas iedzīvotājus, kas dzīvo visnelabvēlīgākajos apstākļos, vienlaicīgi tas arī vienmēr bijis visvairāk brīvību mīlošais rajons, kurā var dzirdēt īstu pilsētnieku dialektu.