vēl viņš man tagad kādas 100 x dienā saka, ka mīl. un ka es esmu mīļa un laba, un skaista, un mīļā mamma, un mammiņa (tētis ir arī_mīļš). ķeras ap kāju, rāpjas mugurā, bučo un mīl. un es katru reizi atbildu: "tu esi mīļš, mans vismīļākais mazais puisītis". un tad viņš saka pārvērstā mehāniskā balsī: "nē, es esmu thouy rouboths. un tu esi mammiņa rouboths"

nospēru utenī 3 m aizkaru. neredzēju, pie kā viņu pirkt, un neiespringu. izmazgāju, un ir tieši tas, ko vajag - precīzi priekšā mūsu caurstaigājamajām durvīm. man jau patika, kad nebija nekādu drapēriju, bet tagad brauks mamma - vajadzēs vairāk privacy.

vēl gan jāatzīstas, ka es arī nopirku blusenī par dažiem eiro francijā ražotu kleitu sīkā ēģiptiešu cilvēciņu rakstā. ievilu gumiju, piediedzu dažas vīles, piešuvu nelielus polsterus, un būs ok. man trūkst, ko vilkt. ir tikai 1 krekliņš ar īsām, 1 bodijs, 2 bikses, 2 svārki, 2 jakas, 1 kurpes, 1 gumijnieki. Viss. un katru dienu kaut kas no tā tiek nospļauts ar jogurtu vai guašām.

man vispār nav vairs depresīgi. tā noteikti bija kāda pārvākšanās lieta. varu derēt, ja papētītu Jap. izniegto "cultureshock" diagrammu, es būtu gājusi pa stabilu trasi, un tagad atrodos medusmēneša taisnē.
Reizēm vakaros uzgrūžu bērnu Ingmāram, un aizeju dzert un pīpēt. pīpēšana drusku besī, jo smird.