šorīt nekas nesāp. tad, kad Eiženam palika auksts un viņš atnāca ieritināties pie mums, I pārvācās uz viesu guļamplauktu. varbūt viņam vienīgi sāp tagad.

bet man ir bail braukt vakaros ar bērnu metro, jo daudz agresīvu psihu un jāraustās, ka kāds nenogrūž pa eskalatoru. tēpēc es atvainojos, ja kādu reizi atsaku tikšanos vakarā ārpus mājas, kur nokļūšana ir ar metro. arī satiksmes dalībnieku vidū ir psihi, kas brauc virsū uz pārejas tā ka šņerkst. un tas ir mulsinošāk nekā Rīgā, jo šeit it kā ir pieņemts laist, un tad tu ej, bet tevi nepalaiž. kā teica dejavu - uztver Briseli kā jaunattīstības valsti, tad būs prāts mierīgāks.

varbūt tad, kad mēs apdrošināsimies, es jutīšos mazliet labāk.

laukā bija tikko novācies tirgus, spīdēja saulīte un gaiss smaržoja pēc medainiem pomerančiem, marahujām un mango. un pieleca, ka es pagaidām vienkārši gribu būt lamīga tepat mazā rādiusā ap jaunajām mājām. man tikai drusku pietrūkst man mīļo draudziņu.