Eižens savu koferi jau ir sakravājis. arī mans būs diezgan viegls. labums no manas nožēlojamās un noplīsušās dzīves ir tāds, ka neko nav vērts ņemt līdz.

pirmie vārdi pēc mošanās:
- Tētīts Birselē. Drīz būs mājās.
- Nē, mēs brauksim pie tētīša.
- jā, mammiņa arī. Mammai lieli pupi. Tētim maziņi.

- mamma ir šokolāde
- jā, un tu esi sieriņš
- Nē, es esmu tikai Eižennss! Miķelis ir sieriņš.

nav variantu, jāiet pirkt ēdiens pašiem.

Reinis izkliedēja melnos mākoņus. es prasīju, kur ir palikuši cilvēki ar kultivētu prātu. un viņš atbildēja, ka viņi mitinās uz mazām saliņām. izdauzījās ar Eiženu, un es sāku inventerizāciju antrsolos, mest ārā lietas un atlikt kaut cik derīgās. sarunāju kurjerus. šo to tomēr ņemsim līdzi. nav jau arī tā, ka man galīgi nav mīļu lietu un cilvēku.

burtiski izkustējos. sapratu, ka bērns ir liels. un nabadzība nebūs mūžīga, un viss it kā notiek lielākos apjomos. ar bērnu ir jādauzās, jāstaigā apkārt. jādodas ceļojumos. drīz būs pavasaris. tikai jāizveseļojas.

vērtīgākais, ko viņš pateica, bija, ka mana slimība nav neviena no tām, kas tajā depresiju testā, bet vienkārši lack of life-affirming stuff.