māte, tāpat kā neviens cits (kam tobrīd nav līdzīgā situācija) nesaprot, ka tad, kad es lūdzu palīdzību, esmu jau galēji izmisusi, nevis vienkārši pļāpāju par to, cik smieklīgi neatrisināmās situācijās nokļūstu. ka tad, kad stāstu, kā esmu sastiepusi muguru, velkot kaķi un bērnu pa dakteriem, es ceru, ka viņa pateiks - davai, es tevi palaidīšu nākamreiz, kad tev kaut kur jāiet. vai nezinu - aiziešu līdzi, atprasīšos no darba pusstundu ātrāk. vai vienkārši tāpat atnākšu pie jums ciemos.

pofig Rienci, braukšu slidot uz Kundziņslavu!

turpceļā viņš aizmiga trolejbusā, un es aizbraucu pieturu par tālu un dabūju viņu guļošu nest visā psihenes žoga garumā, tur ir tāda slidena nogāze starp žogu un sliedēm. es visu laiku baidījos, ka mani savāks tādu noraudājušos un satuntulējušos kā bomzeni.

atpakaļceļā tas pats, nesu viņu no valdemāra ielas guļošu priekšā rokās, kā nesot ievainoto. stutējos pret sienām, sēdos uz trepēm un baidījos, ka izskatos krimināla.