sieriņi, kefīrs, svaigi spiesti apelsīni, kafija, desmaizes

saņēmos beidzot uz Zoļiku, nav nemaz tik drūmi šitik saulainā laikā. savācām smilgas tuvējā grāvī.

tagad pie mammas ēdam sautējumu un dzeram svaigu biešu-ķirbju-ābolu suliņu no tuvējā kooperatīva veikaliņa, uz kuru mamma atkal tagad iet iepirkties, kopš maxima izbija.

safanojos par to Zolitūdes sulu un atstiepu no mammas suluspiedi, ko viņa nelieto. sapirkāmies visādus apelsīnus, kivi, bietes, burkānus u.c. bet kaut kas tur nav - nāk tāda kā sviluma smaka klāt. it kā virs skrūvēm zem maltuves kaut kādas uzmaviņas nodrāžas. noņēmām tās, it kā tās smakas vairs nebija, bet vienalga kaut kāda piesmaka ir. stulbie ķīnieši, karoče. es tomēr izdzēru gan, jo man tik ļoti kārojās. un tagad ir divējādas jūtas: no vienas puses - enerģijas pieplūdums, no otras - tāda kā saindēšanās ar kādu poliuretānu.