ziniet ko? es šonakt gulēju. samainījāmies beidzot vietām ar Ingmāru - viņš pie bērna, bet es uz grīdas. un katru reizi, kad bērns modās un prasīja mammiņu, I deva viņa padzerties, bet es slēpu galvu spilvenos un izlikos par neesošu. tas bija mazliet bēdīgi, mošanās epizožu bija daudz, bet E katrreiz ātri nomierinājās.

un guļot redzēju sapni. ilgu un skaidru. es biju operā. tur rādīja kaut kādu frivolu izrādi, kurai es īpaši nesekoju, jo biju aizņemta ar Eižena midzināšanu, toties man iespiedies atmiņā, kā izskatījās zāle: tā bija sadalīta 2 daļās perpendikulāri skatuvei ar smagiem, sarkaniem aizkariem. kreisajā pusē bija krēsli, soliņi, galdiņi un sofas, bet labajā - pašapkalpošanās delikatešu veikals, kurā pamatīgi džinkstēja un žvadzēja trauki un pavārnīcas, ļaudis aktīvi smēla visādas mērces, olīvas un smalkas pastētes. nekas īpaši nerisinājās, es vnk klīdu ar savu bērnu te uz vienu, te otru zāles pusi.