nevaru sagaidīt helovīnu, kad varēšu saģērbt Eiženu par mazu spociņu, velniņu vai burvi un iet uz kādu ballīti.

viņš tik jauki sauc mellenītes par ziemelītēm. es ļoti pēc viņa sailgojos pa dienu. viņš ir tik mīlīgs, viscaur mīlīgs. aizgāju ātrāk no darba, aizminos cik ātri vien varēju pie viņiem uz Zolitūdi. un braucām visi kopā atpakaļ uz Rīgu, dziedādami "zem eglītes mazs zaķītis".

man ir katastrofāli noplīsušas drēbes. es esmu arī atradusi tās piepirkt vai ka man tās vajadzētu tīras, jaunas, nesaplēstas. kolēģes runā par šuvējiem un frizieriem un arī man izmet padomus un labos dīlus, bet es tikai atmetu ar roku, ka uz mani šitas neattiecas. bet nu bez jaunām zeķubiksēm vairs ilgāk nepavilkšu. man ir vienas bēšas un otras leopardā. abām pirksti un dibeni pušu. izplēsu tās leopardīgās par legingiem, bet viņām tik un tā nesmuki tās papēžu vietas kā tādi maisi atkarājas. vienīgās vaļējās kurpes, kas šajā sezonā derētu, pirms dažām nedēļām sapūdēju, un tās kaut kā neizzžuva, un smird. tāpēc nevar uz darbu īsti vilkt, jo bieži vien ciešā kontaktā kaut kas jābaksta ekrānā. dezīti arī vajadzētu sagādāt. vispār viss tik nepierasti - gan tas, ka pa dienu var tik garšīgi paēst ēdnīcā, gan pieejamie svaigākie preses izdevumi. gan slēgta riteņu novietne, virtuvīte ar kafiju. un neviens nerausta, nedīc, neprasa pupu ik pa 15 min.

vēl man patīk, ka var kaut ko uzrakstīt un izprintēt. un labot uz papīra.