atbraucām labi, kaķis gan bļaustījās, bet neapčurājās. Eižens pirmo stundu skaļi ļurināja, dziedāja, dancoja pa krēslu un koķetēja ar aizmugurē sēdošo onkuli, bet tad aizmiga, rotaļādamies ar manu skaraino brošu, un nogulēja līdz pat Zaķu salai.

autobusā brauca arī cits mātes ar maziem bērniem, bet tie sēdēja klusiņi.
es nerakstu, teiksim, par to, kā es pati jutos, jo tas, ka man visu ceļu tirpa kāja vai ļoti nāca miegs, ir pilnīgs sīkums salīdzinājumā ar stresu par to, ka bērns varbūt neaizmigs un man vajadzēs 4 h viņam dziedāt, rādīt jokus ar pirkstiem, cilāt lidmašīnās, kutināt utt., un tik un tā viņš dīks, lai laiž viņu ārā.