uzrakām kopīgi kartupeļu lauku, rokot viens otram pretī, un tad gājām pie jūras bez jakām, cepurēm un kurpēm. dzērām sulas, slidinājāmies uz vēdera no kāpas. pārbridām upīti, metām tajā čiekurus (pamanījām skeletu, laikam roņa). Eižens apmierināts dungo, visu aizkustinoši komentē, ķer iedomu krabjus, visur saskata "daudz skudras" un veido deminutīvus ar "-ītis, īte" - jūrīte. velk galvā spaini un saka, ka ir rūķītis.

vecāmāte cep speķa šķēlītes, kas neparasti čurkst - tā kā sīkas niedru vai bambusu caurulītes sapņu ķērājā. vienā no kjoto tempļiem bija milzīga kokgriezumu lustra, ko veidoja daudzi koka vīnogu ķekari, kas vējā drebēja un skanēja aptuveni tāpat.

es arī pateikšu par velosipēdiem, mīlīši. mani attackoja kā grūtnieci uz velosipēda (lai gan es braucu godīgi, lēni, nevienu netraucējot), un es nezinu, kurā no satiksmes kategorijām tas ietilpst. un pirms kādas nedēļas mēs ar Eiženu gandrīz avarējām uz veloceliņa, kad 2 svētdienas kruizētāji-idioti ienesās mūsu joslā pilnā ātrumā.

morāle: nav vainojami transporta veidi, bet lohi kā vienmēr