vienības gatves slimnīcas poliklīnikas garderobistei bija piesities tipa štuceris, pēc skata kā kāds no bītliem un vecuma arī. garderobiste - tante kā tante, bet šis tāds mazliet uz māksliniecisko. šķiet, viņam bija bordo krāsas veste un pabalējušas džinsenes. viņi runāja par mūziku, viņš vakarā uz gada balvu taisījās. un to zīmīgi atkārtoja vairākas reizes. gan tad, kad es paņēmu numuriņu, gan tad, kad no uzgaidīšanas halles nācu pārbaudīt, vai reģistratūrā kāds nav parādījies, jo tablo numuri uz priekšu nekustējās. (izrādījās, ka reģ. darbinieces apkalpoja bez šiem numuriem - tos, kam pietika nekaunības pieiet un paprasīt. es kaut kā arī beigās tiku pie informācijas, un pat nokļuvu līdz sonogrāfijas kabinetam laikā.) un arī tad, kad mēs sveiki un veseli nācām atpakaļ no apskates, tas bītls tur pie tās garderobistes vēl grozījās, pa laikam atmezdams matus no pieres, un vēlreiz par to mūzikas balvu atkārtoja.

domāju šajā sezonā paspilgtināt savu sliktās meitenes tēlu ar melnām drēbēm.

nu nez. mums mājās patiešām ir bēdīgi par Ziedoni. tagad Ingmārs to stāsta vectēvam, un viņi tur laukos ir bēdīgi.

mani vecāki pārdeva moci tad, kad es piedzimu. pirms tam brāli viņi vadāja blakusvāģī, bet ar mani nopirka ņivu, un nekāds fun vairs nebija.