mēs ar eiženu jau pāris vakarus izgājām pa pilsētu rociņās. tā ir tāda sajūta! varbūt pat vēl skaistāka kā tad, kad viņu siltu un slapju uzliek uz vēdera. jo, ja godīgi, es nezināju, kā tajā pirmajā brīdī izturēties - līdzīgi kā pirmo reizi kādu satiekot (kādu, kurš tev ļoti patīk), man šķita, ka es esmu pārāk rezervēta un varbūt nemaz viņam nepatīku.
bet pastaiga ir lēna un gara. viņš dod man rociņu un es - viņam, viņš pie manis turas un uzticas, mums kopā ir labi, ejam kā tādā laimes kapsulā un priekšā ir tik daudz ko rādīt - zeme vienkārši veras vaļā un klājas zem kājām. zeme īstenībā ir apsnigusi, zābaki mazliet slīd un mēteļi abiem smagi, bet mēs atrodam kopīgu ritmu un ejam tik ilgi, kamēr vaigi paliek sarkani, un tad es viņu ņemu uz rokām un bučoju.