šorīt bērns piecēlās 5os. mēs bijām tikko piemiguši. un nesapratu, kā rīkoties. viņš arī nekāpa ārā no gultas, vienkārši blisinājās tumsā un sauca "mammu!". es viņu visādi auklēju un paijāju, bet nu dusmojos arī, dusmojos uz Ingmāru, ka viņš guļ un nedzird, ka bērns piecēlies. beigās es viņu tomēr pamodināju, izteicu visus pārmetumus, un viņš pieņēma lēmumu: diena ir sākusies, labrīt. ieslēdza gaismas, saģērba Eiženu un gāja ēst putru. tālāk es kādu brīdi neko neatceros, jo cieši aizmigu uz 3 stundām, 9os caur sienu dzirdēju izmisušus "mammu, mammu!". Arī Ingmārs bija zaudējis pacietību un miga ciet. Tad nu es paņēmu Eiženu pie sevis, pēc kāda laika viņš iemiga un nogulēja otru miega cēlienu var teikt līdz pēcpusdienai. Cikos un kā mēs turpmāk gulēsim, es nezinu.