esmu noslēpusies mājā un izdzīvoju vēlreiz laimīgo bērnību ar caurumiem adīto zeķu pirkstgalos, tīšanos lakatos, leduspuķu audzēšanu un neskaitāmajām rotaļām, ko piedāvā istabas 4 sienas un stūri.

beidzot ļoti saldi pagulēju, neskatoties uz piena sastrēgumiem. varbūt tāpēc tie sastrēgumi arī radās, ka mēs vienkārši gulējām ilgāk un ciešāk saspiedušies.

stulbi tikai, ka iedzēru kafiju un tā mazliet velk uz savu trauksmaino "nav pasaulē nekādas laimes un mīlestības, mēs piedzimstam un nomirstam vieni" pusi. bet kā tad nav? mana laime un mīlestība tikko izrāpās man no klēpja un uzlīmēja uz rokas bumbiera stickeri.

we go ikeo. lai arī mūsu pītā gultiņa bija smuka un jauka, tomēr tajā pats nevar iekāpt, un tā čīkst, kad tai pieskaras. tad nu radi mums uzsauca no pa_leeto via kashadura. man šķiet, ka mums jau gandrīz viss guļamistabā ir no cibas salasīts.