murgs kaut kāds. tagad es to bērnu iedzenu gulēt laicīgi, bet pati pēc plkst.3 vairs nevaru aizmigt. tā jau otro nakti pēc kārtas. un kad man pret rītu sāks nākt miegs, viņš sāks grozīties un mosties. jūtos briesmīgi, un nāk bēdīgās domas.
šādā stundā labi, ka ir miķelītis, ko pamurcīt.

mums atkal tajā autobusā, kurā iekāpām pie matīsa tirgus, pateica - ko jūs te kāpjat ar saviem ratiem? kad mēģinājām noparkoties ratu vietā. es atbildēju, lai beidz smirdēt.

jūs nestādāties priekšā, kas tas ir par atvieglojumu un gandarījumu viņu nolikt gulēt šādā laikā - pusdesmitos. bez 3 x 30 kaķīts'mans mantras skaitīšanas, bez izlikšanās, ka visi jau guļ, bez ķērnāšanās ar naktsputrām, valstīšanās no viena pupa pie otra, nabas skrāpēšanas utt. vienkārši paņēmu azotē, pazīda un aizmiga kā jērs, un neprotestē pret gulēšanu savā gultā.

pilnīgi iespējams, ka tas piens bija par liesu un man pašai klacija deficīts. tagad regulāri ieēdu polkovnik atnestās brokastu pārslas ar pienu, un esam zirgā.