nokavējām muzikālo nodarbību, jo pēdējā brīdī izrādījās, ka ritenim tukša riepa, turklāt Eižens pamodās pirmo reizi tāda kā histērijā, trīcošām rociņām un raudošs par visu. steidzāmies turp ar trolejbusu, bet aizmirsu mājā telefonu un tā arī neatradu jauno nodarbības vietu. labi, ka tas bija netālu no Reiņa mājas, un mēs no turienes vismaz sazvanījām audzinātāju un atvainojāmies. atpakaļ gājām kājām, Eižens joprojām bija diezgan cimperlīgs, tāpēc iedevu viņam spēlēties ar savu maku, bet viņš no tās izvilka 10 ls no pēdējiem 15, kas bija jāmaksā muzikālajai audzinātājai. es tos ieliku vestes kabatā, bet nu to tur vairs nav - visdrīzāk palika 14. autobusā, kur nobraucām pēdējās pieturas līdz mājām.

un arī visu dienu bija tāda kā trauksme, tipa nelaimes gaidas un priekšnojautas. bet tad, kad tie beidzamie lati izkūpēja, viss satraukums atlaida, un es sajutu gaisā dzejas dienas.

šis ir mans dēls ar sava tēva šinjonu:

vecā labā es. no laikiem, kad par mani vēl visu ko stāstīja apkārt.

hello darkness

eh, ka varētu sadzerties. n'est-ce pas?