Aizvilku autobusā tumši dzelteno aizkaru, piesedzu bērnu ar rudens vesti un kratos pa līkumaino piejūras ceļu kā priesteriene uz nestuvēm

vakar ap šo laiku ieēdu burvīgu plovu, kuru vecāmāte jau pirms 50 gadiem no uzbeku kopmītnes biedriem bija iemācījusies un nu atstrādājusi līdz perfekcijai. un laikam tā bija pēdējā reize, kad ēdu plovu - šodien visu dienu nelaba dūša no pārrīšanās. kratīšanās autobusā tikai vēl pasliktināja. nu vakarā jau arī temperatūra uzleca. esmu nolikusi bērniņu gulēt, tagad miršu nost.