pārnācām no jūras, izpurinājām smiltis, un noliku bērnu sausās drēbēs mazliet pagulēt. nomazgāju seju pie jaunā roku skalojamā tovera, noņēmu no striķa tīro kleitu, kas jauki smaržo pēc vēja. man nav nekādu dilemmu - līdzi ir tikai 2 kleitas (ar garām un īsām piedurknēm), kas tiek vilktas atkarībā no laika apstākļiem, un 1 camper kurpju pāris, kuras nēsāju jau otro vasaru, un nav vēl nodilušas, turklāt nemirkst un neberž. brauksim abi uz Rojas restorānu - negribas vārīt biezeni, es tomēr esmu pilsētniece. ā, jau mostās.

stulbie lauki, autobuss vienkārši neatnāca. un es nezinu, ar ko pabarot bērnu.

saspaidīju kartupeli, bet nu vienalga - autoveikaliņu palaidām garām, sēdējām ar ņaudošo Bargo būrītī, ko Ingmārs ved uz Rīgu, un paši diezgan izbadējušies domājām ēst tai Rojā un iepirkt gaļu un biezenīšus nākamajām dienām. bet figu, autobuss neatnāk. bez mums vēl 3 bērni gaidīja to uz soliņa. viens aizgāja kājām pretim vecaimātei uz iepriekšējo pieturu, kura zvanīja, uzzinājusi, ka nebūs autobusa, lai paņem paši vesto krējumiņu. zvanīju uz Nordek autobusu kompāniju, tur teica, ka nav un nebūs, un palīdzet nevarot. a, mēs visu rītu analīzes vākuši - bija līdz vakaram jāieved Gulbja laboratorijā. nu, neko.

Ha-Ha! Autobuss atbrauca līdz šai pieturai un gaida Nordekas mašīnu, kas brauc savākt 3 pasažierus. Vecāmāte jautā, vai mūs ari var paņemt vai vismaz Ingmāru ar analīzēm un kaķi, bet nē, ņems tikai tos 3, jo viņi ir ārzemnieki.